Neviens nav teicis, ka brīvdabas iestudējumam būtu kaut kādā veidā jāatšķiras no izrādēm telpās, izņemot iespēju radoši izmantot apkārtējo vidi. Tomēr Siguldas Opermūzikas svētkos lielākoties pieeja izrāžu režijai ir visnotaļ tradicionāla, rēķinoties ar to skatītāju gaumi, kas nevēlas redzēt darbības pārvietojumu laikā un telpā. Arī šogad iestudējumu var nosaukt par tradicionālu un brīžiem statisku, tomēr tajā netrūka, par ko priecāties.
Protams, jāņem vērā arī dabas apstākļu faktors – ne pirmo gadu izrādi uz brīdi nākas pārtraukt lietus dēļ, un diemžēl bija brīži, kad uz skatuves notiekošo aizēnoja kolektīvs drudžains lietusmētelīšu uzģērbšanas "flešmobs". Kas tobrīd skatītājus uzrunāja vairāk – norise uz skatuves vai kolektīvas kopā būšanas akts, saliedējoties tiešā un pārnestā nozīmē –, jājautā katram skatītājam individuāli.
Iecirsti akmenī
Verdi Masku balle ir īsti piemērota Siguldai, ņemot vērā vidi, kurā notiek izrāde. Izrādes veiksmju sarakstā jāieraksta Aigara Ozoliņa izdomātais vizuālais tēls – nevis pils imitācija, bet šķautņaina klints siena, kurā pazib pa spoguļa lauskai; balles skatā sienas grozāmās daļas pārvēršas spoguļsienā, kas vizuāli ļauj dubultot kori un radīt kuplāku svinību sajūtu. Konceptuāli klints tēls sākotnēji var likties pārsteidzošs, taču jēdzieniski tas ir ietilpīgs – varoņu ilgas pēc mīlestības atsitas kā pret aukstiem akmeņiem. Lai arī programmiņā nav pieminēts gaismu mākslinieka vārds, šis veikums ir pelnījis atzinību – klints šķautņu radītās iespējas tiek izmantotas maksimāli, un, lai cik klišejiski liktos slepkavības epizodi iekrāsot ar sarkanām gaismām, jāatzīst, ka Siguldas naktī asiņaini liesmojošā skatuve izskatījās efektīgi. Dažbrīd starp skatuvi un dabu veidojās saspēle, īpaši, kad Ulrikas zīlēšanas ainā Gaujas senleja piepildījās ar miglu.
Ievas Kundziņas kostīmi veidoti atjautīgi, lai korim radītu transformējamu ikdienas un svētku ietērpu. Īpaši situācijā, kad skatuves veidols ir askētisks, kostīmu nepārspīlētā elegance bija īstais risinājums, kas būtiski papildināja koptēlu. Brīžiem bija jūtams kustību režisora trūkums (vismaz tāds nav norādīts), īpaši, kad puse kora, acīmredzot sazvērnieki, aktīvi rosās, bet otra puse stāv teju miera stājā. Tomēr balles skatā paradoksālā kārtā neprasījās ļoti precīzi iestudētas sarežģītas dejas un kora dalībnieku darbība likās organiska.
Režisors Edmunds Freibergs respektējis skatītāju alkas pēc brīvdabas izrādēm raksturīgajiem elementiem, proti, lāpām, taču arī tās izmantotas vietā un ne par daudz. Tāpat ar gandarījumu jāatzīmē, ka kapsētas skatā iztika bez butaforiskiem krustiem, un kopumā ainu maiņa notika veikli. Centrā izvirzās Amēlija Spriežot pēc darbojošos personu saraksta, tika izmantota cenzūras dēļ savulaik mainītā versija, kurā darbība notiek Amerikā un galvenais varonis ir grāfs Ričards, tomēr iekavās minēts arī Gustava vārds. Taču vismaz Siguldas izrādes versijā nav īsti svarīgi, vai galvenais varonis ir karalis vai grāfs, lai arī likās, ka teksta līmenī tomēr bija runa par karali. Andris Ludvigs Ričarda lomā izrādes sākumā šķita sabijies, balss skanēja saspringti, arī publika nesteidzās solistu uzreiz apveltīt ar aplausiem. Taču interesantā kārtā, šķiet, tieši lietus spriedzi mazināja, un izrādes otrajā daļā tēls veidojās pārliecinošs gan vokāli, gan aktieriski un kulminēja nāves skatā. Jānim Apeinim Renato loma īsti piestāv – viņam nav jādara nekas mākslīgi sacerēts, lai radītu pārliecinošu tēlu. Tas ir padrūms, vīrišķīgs cilvēks, kurš nepiedod nodevību un ir gatavs iet līdz galam. Taču izrādes emocionālais centrs bija viešņas Barbaras Havemanes Amēlija. Viņas vokālo sniegumu kolēģe Inese Lūsiņa raksturoja, netaupot uzslavas, – vienlīdz pārliecinoša augšējā reģistrā un zemajās notīs, kur vajadzīgs gluži mecosoprāna cienīgs toņa sulīgums. Vienlaikus balss ir silta, bez dramatiskajiem soprāniem reizēm raksturīgā metāliskuma. Apvienojumā ar niansētu rakstura izpratni soliste radīja patiesi pārliecinošu tēlu, īpaši divskatā ar Ričardu un vēlāk arī ainā, kad tieši Amēlijai jāizlozē slepkavas vārds (piekrītu Inesei, ka šajā interpretācijā var nojaust, ka uz visām zīmītēm varētu būt rakstīts – Renato, Renato, Renato –, jo slepkavības iecerētāji paši nemaz nav kāri uz roku aptraipīšanu). Veiksme Ulrikas lomā bija Andžellai Gobai, kura burvi rādīja absolūti organiski, – kāds tur brīnums, ka no viena viņas rokas mājiena uzšķiļas liesmas. Kādu tas pārsteidz? Viņu pašu noteikti ne.
Kristīnei Gailītei Oskara loma Masku ballē jau 2002. gadā atnesa Lielo mūzikas balvu. Inese Lūsiņa rosina, ka tagadmāksliniecei balvu varētu iedot otrreiz. Kāpēc ne? Veikls, graciozs, ēverģēlīgs, Oskars šaudījās galmā un dziedāja kā cīrulis – dzidri un šķelmīgi.
Brīvdabas izrādēs liela daļa veiksmes ir atkarīga no precīza skaņu operatora darba. Ar to Masku balles izrādē sākumā īsti labi nebija, kora grupas skanēja neizlīdzināti, arī solistu balsis mirkļiem izlēca no kopējā skaņu raksta. Pagrūti šādos apstākļos novērtēt Vladimira Kiradžijeva vadītā orķestra sniegumu, jo tā skaļums no pašiem māksliniekiem nebija atkarīgs.
Kārtējo reizi mazliet žēl, ka īpaši Siguldai veidotais inscenējums ir vienai reizei. Bija gadi, kad iestudējumu vismaz vienu reizi vēl parādīja Ventspilī. Varam ļauties fantāzijai, kā būtu, ja varētu gandrīz gatavu izrādi pārdot, piemēram, kaut vai Birgitas festivālam Tallinā.