Nosaukuma izvēlē tūliņ Rīgā otrreiz gaidāmais franču duets nav domājis tikai konkrēto vārdu angļu valodā, kas lasāms vai uz katras lidmašīnas sāniem un kroga, kurā ir gaisa kondicionētājs, bet saīsinājumu no Amour, Imagination, Reve (Mīla, iztēle, sapnis). Tas, šķiet, precīzāk atbilst viņu mūzikai nekā jebkurai citai, vismaz no tām, kuru nosaukumus visu laiku labākās mūzikas sarakstos šodien droši var likt līdzās Pink Floyd, Radiohead un Led Zeppelin. Bet tik un tā vienmēr baltos izgludinātos kreklos tērptie Žans Benuā Dunkels un Nikolā Godēns, kurus abus kopā saucam par Air, pazaudē vienā sacensībā — par interneta resursos visgrūtāk sameklējamās grupas statusu. (Te viņus tomēr ir pārspējusi grupa The Very Best.)
Air pie mums ierodas tikpat mūžam svaigi savā skanējumā (jo tāds tas ir nevis pēc atbilstības modes tendencēm, bet pēc garšas), kādi vienmēr paliks mūzikas cienītāju atmiņā ar saviem labākajiem darbiem. Arī jaunākais Love 2 nav sliktāks, pat ja otro reizi jeb atnākšanu (šai gadījumā vismaz pagaidām albumu, nevis koncertu) esam spītīgi ieraduši dēvēt "par otro reizi", jo pirmā vienmēr tomēr paliks pirmā. Lai parunātos par to un Rīgā gaidāmo koncertu, pirms mēneša sazvanījos ar Žanu Benuā Dunkelu jeb J.B., kā viņš angļu valodā saīsināti sevi dēvē pats. Kopš Radiohead producenta Naidžela Godriča iejaukšanās Air izteiktajā franču virtuvē, viņi no britu zīmoga pilnībā nekad vairs neatbrīvosies, kaut jaunāko albumu atkal producējuši paši.
Sveiks, Žan Benuā. Nav ilgs laiks pagājis, kopš bijāt šeit ar koncertu…
J.B. No kurienes tu esi?
No Latvijas.
J.B. Ak, Letonija? Rīga? OK. Jā, tā palikusi atmiņā kā pilsēta uz lielas upes, pirms tā ietek jūrā. Rīgā mutuļo tāda neizskaidrojama enerģija, ko gadiem ilgi, droši vien turot tautu informācijas un brīvas pašizpausmes badā, apslāpējusi un reizē barojusi PSRS vara. Tādas dīvainas noskaņas, bet man tas viss patika.
Kad pirmoreiz dzirdēju jūsu jaunā albuma nosaukumu, man šķita, ka tā varētu būt vārdu spēle un šis Love 2 nenozīmē tikai kaut kā turpinājumu.
J.B. Mēs gribējām likt albumam nosaukumu Love un piešķirt tam eleganci, pievienojot šo two. Francijā lielajās pilsētās reizēm mēdz kaut kam pievienot two, lai maldinātu, ka šis nosaukums jau ir brends, ja tā nodēvēts vēl kaut kas. Kaut patiesībā tā nav, izskatās uzreiz iespaidīgāk.
Iepriekšējā reizē šeit bijāt kopā ar bundzinieku Džoju Varonkeru, kurš piedalījies arī jūsu jaunā albuma ierakstā. Šoreiz atkal būsiet ar viņu vai vēl kādu viesmūziķi? Liecinieki stāsta, ka viņiem labāk paticis jūsu koncerts lielākā sastāvā.
J.B. Nē, mēs atkal būsim trijatā, bet šoreiz kopā ar angļu bundzinieku, vārdā Alekss Tomass, kurš spēlē arī ar Bat For Lashes un… aizmirsu nosaukumu — Squarepusher. No Warp Records. Nav tā, ka mūsu mērķis būtu uz skatuves uzlikt vairāk vai mazāk cilvēku. Tāda šī reize vienkārši ir.
Esat strādājuši ar vokālistiem Betu Hiršu, Nīlu Henonu, Džārvisu Kokeru, Beku, bet šoreiz dziedat tikai paši. Vai viens no iemesliem nav tas, ka tagad pašiem ir sava studija, no kuras vispār nerādāties ārā?
J.B. (Iesmejas.) Varbūt tā arī ir. Dažreiz esam noguruši no cilvēkiem, dažreiz meklējam kompāniju. Bet viss notiek tā, kā tam jānotiek. Iespējams, nākamreiz mēs atkal sadarbosimies ar citiem mūziķiem. Viņi uzrodas paši.
Izklausās, ka tu kā eksakto zinātni — matemātiku — savulaik studējusī Air pusīte paļaujies uz dabas likumiem un savstarpējiem pievilkšanās spēkiem, neko neplānojot. Savukārt Nikolā ir tas, kurš kā arhitektūru studējušais, spēlējot basģitāru, būvē Air muzikālo pamatu, — vai es kļūdos?
J.B. Mūsu mūzika rodas dažādi. Citreiz sākumā ir tikai mūsu noskaņojums, satiekoties studijā un spēlējoties ar instrumentiem. Kāda nejaušība, no kuras attīstās ideja, bet citreiz patiešām viss sākas ar ritmu.
Jūs laikam neesat pārāk tendēti uz bohēmu?
J.B. Tikai dažreiz. Ja dodies uzdzīvot katru nakti, ap gadiem četrdesmit tu esi jau totāli salūzis, bet mēs gribam saglabāt savas spējas darīt to, ko vēlamies un ko jūtam, un mums nešķiet, ka vajadzētu ballēties katru nakti.
Dažreiz meklējot piemērotu mūziku paģirām, lai noņemtu spriedzi, Portishead vai Massive Attack šķiet par smagnēju, bet Air, manuprāt, ir labākā izvēle.
J.B. Domāju, tāpēc, ka mūsu mūzika ir kā visu iespējamo sajūtu izklāsts jeb kopsavilkums.
Par ko runājaties ar Nikolā?
J.B. Par mīlestību, dzīviem organismiem un attiecībām, ja arī nerunājam konkrēti par mūziku, tad par tām sajūtām, kas jūtamas mūsu darbos. Jo mūzika taču ir sajūtu skaņa, vai ne? Dažreiz mums kaut kā ir par daudz, un citreiz gribam to, ko patiesībā nevaram dabūt.
Jums ar Nikolā pirms Air bija grupa Orange, bet kāpēc es nekad neesmu atradis tās ierakstus? Cilvēkiem taču patīk aizrakņāties līdz saknēm.
J.B. Tie noteikti šodien izklausītos smieklīgi. Nē, tie patiešām neizklausījās tik labi, lai tos vajadzētu dzirdēt. Tāpēc glabājam tos mājās lentēs un nevienam nerādām.
Bet gan jau kādreiz kā ar Džimu Morisonu kāds pamanīsies: lūk, jums trīsdesmit piecus gadus vecs nepublicēts elka ieraksts… Varbūt vari nosaukt savu mīļāko Air albumu?
J.B. Nu nē! Katru albumu veidojot, mēs esam nodevušies tikai tam...
Protams, katrs mīļš, bet iedomājies situāciju, ja kāds nepārvarams spēks tev liktu visus iznīcināt un saglabāt tikai vienu. Kuru tu izvēlētos?
J.B. Saglabāt vienu? Es domāju, ka tas būtu… Moon Safari.
Nu redzi, runājot par šīm pašām saknēm, man vismīļākais Air albums ir Premiers Symptomes — pamats, uz kura būvēts un attīstījies viss turpmākais. Ja pašam būtu kā režisoram jāveido filma ar Air mūziku, par ko tā būtu?
J.B. Tā būtu erotiska filma. Prātā nāk stāsts, kurā puisis satiek meiteni, iemīlas, ir kaisles apsēsts ar viņas skaisto ķermeni, bet meitene ir iesaistīta pornoindustrijā un neatgriezeniski iet bojā, filmējoties un lietojot narkotikas. Tomēr puisis pierunā viņu no tā visa atteikties, liekot noticēt īstai mīlestībai.