Kad pirms dažām nedēļām domāju par Reiņa Dzudzilo personālizstādi galerijā Alma, savu recenziju Kultūras Dienai pabeidzu ar minējumu, ka visnotaļ izsvērtās izstādes vienīgo aizdomīgo elementu – ierāmēto piezīmju kladi – droši vien pamatos viņa dzīvesbiedres izstāde. Tā arī ir noticis. Krista Dzudzilo it kā atver šo vai citu kladi un rāda mums virkni baltu lapu, no kuru baltuma kā no miglas vāla uznirst konkrēti tēli.
Ceļš uz virtuozitāti
Kristas Dzudzilo izstādi veido trīspadsmit elementu, no tiem vienpadsmit ir filigrāni zīmējumi, kas ir pusotra gada laikā veidoto sēriju Es visu atceros un Es visu aizmirstu darbi, savukārt pārējie divi ir audiovizuāli – video Es redzu un kinētisks objekts Es dzirdu. Manu uzmanību jau pirmajā acumirklī sagūstīja kinētiskais objekts. Tas ir skaļš, ekspozīcijas vidū novietots metronoms, kura rādītājkociņš aizstāts ar zīmuli. Zīmulis ir tik profesionāli smaili noasināts, ka momentāni uzplēš atmiņu membrānas. Atmiņā uzaust ne vien laimīgās bērnības klavierstundu un dīko pēcpusdienu ainas ar Baha fūgām un prelūdijām saulainā viesistabā, bet arī mokošā piespiešanas, brīvās gribas pārvarēšanas un sevis laušanas pieredze, kas vieniem radošo dziņu nogalina, bet citiem spēcina.
Krista Dzudzilo acīmredzami ir klasiskās, nebeidzamos treniņos un atkārtojumos balstītās metodes piekritēja, un izstādē metronomam tiek deleģēta misija liecināt par ceļu uz pilnību, virtuozitāti, prasmi pārvaldīt savus radošos instrumentus tā, lai tie māksliniekam palīdzētu radīt brīnumu. Domāju, ka brīnums jebkurā mākslā, arī laikmetīgajā, nav atcelts arī šodien un nozīmē iespēju pārvarēt ierastās vai iedomātās realitātes robežas. Krista Dzudzilo ar iluzionistes cienīgu žestu panāk pagātnes vīziju parādīšanos uz papīra.
Mazi melnbalti zīmējumi uz sniegbaltām vai nodzeltējušām lapām ir iestikloti un ierāmēti vienādos rāmīšos, tiem līdzās novietots liels ekrāns, kurā it kā nekas nav redzams, toties tam pievienotajās austiņās ir dzirdams mākslinieces balss mēģinājums "atklāt neredzamo un ļaut tam pieskarties ar ausīm", kā lasāms izstādes anotācijā. Šķietami tukšā ekrāna zilganbalto mirdzumu tomēr arī var uztvert kā attēlu – ētera atveidu –, ar to saprotot senatnes filosofu un fiziķu hipotētiski pieņemto vidi, kas aizņem pasaules telpu un brīvo telpu starp ķermeņiem, atomiem un molekulām. No ekrāna nekas nespraucas laukā, bet zīmējumos gan grafīta slāņi uzaudzē apjomu, kas "parādās ēterā" – lapas tukšumā. Tie ir pārsteidzoši reālistiski, detalizēti izzīmēti atmiņu fragmenti no fotoalbumiem.
Detaļa atmiņu miglā
Izstādi Es visu atceros, un tad es visu aizmirstu varētu traktēt kā aizraujošu filosofisku ideju XXI gadsimta ilustrāciju. Piemēram, tā varētu būt Anrī Bergsona laika koncepcija, kas iztirzāta darbā Matērija un atmiņa (1896). Saskaņā ar to atmiņa "ievelk tagadnē pagātni" un kļūst par atskaites sistēmu cilvēka dzīvei, kas sastāv no nepārtrauktā procesā savītiem atgadījumiem. Bergsons to saucis par kvalitatīvo laiku jeb "ilgstību", uzsverot atšķirību no mehāniskā jeb pulksteņa laika, kas saskalda dzīvi fragmentos un izjauc tās veseluma un nepārtrauktības uztveri. Šo kvalitatīvo laiku var izzināt un apjēgt tikai intuitīvi, nevis racionāli, un tā varētu skaidrot Kristas Dzudzilo zīmējumos konsekventi ieturēto kompozīcijas principu – līdz skaidrai redzamībai pietuvināt tikai kādu zīmīgu detaļu no atmiņu miglas.
Ne mazāk interesanti domas raisās arī saistībā ar Rolāna Barta grāmatā Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju (1980) paustajām pārdomām par fotogrāfijas vērošanas līdzību maģiskai darbībai, kad attēls atdzīvina sen izgaisušas izjūtas. Izstādē redzamais atsauc prātā Barta ikonisko stāstu par pūlēm atrast mātes fotogrāfiju, kurā viņš savu māti varētu pa īstam atpazīt. Šķirstot mātes fotouzņēmumu klāstu, viņam beidzot izdevās uziet to vienu, kurā "maska pēkšņi izzuda – palika dvēsele, bez vecuma, bet ne bez laika...", proti, izdevās atrast fotogrāfiju, kurā fiksētais ir patiesība dēla acīs.
Kā allaž, liela nozīme Kristas Dzudzilo mākslā atvēlēta mūzikai. Šoreiz abu mākslu saistība vispirms atklājas zīmējumu nosaukumos. Tie ir šifrēti kā skaņdarbi, kurus māksliniece zīmējot klausījusies. Radio intervijā 24. marta Kultūras rondo viņa apgalvo, ka ikkatra zīmējuma darināšanai veltījusi aptuveni 100 stundu, un sanāk, ka izstādes zīmējumi tapuši 1100 stundās, autorei klausoties Šopēnu, Brāmsu, Šūmani, Ravelu un citus pārsvarā romantisma komponistu darbus. Kaut arī tie visi ir plaši zināmi, pieļauju, ka izstādes apmeklētāju vidū nebūs daudz tādu, kas spēj aiz kodētā nosaukuma atpazīt konkrēto skaņdarbu vai nosaukumu lietot kā kvadrātkodu. Ieinteresētam skatītājam māksliniece tā uzdod nebūt ne vieglu mājasdarbu – pašam internetā atrast un savienot zīmējumu ar tam atbilstošo skaņdarbu. Es to izdarīju un jutos gandarīta, jo mūzikas iedarbībā zīmētās figūras un ainas gluži kā atdzīvojas. Līdzīgi, emocionālos mehānismus iedarbinot, mēdz atvērties atmiņu slūžas.
Tomēr, par spīti romantiskajam pavadījumam, Krista Dzudzilo ir un paliek uzticīga konceptuālismam. Izstādes titulzīmējums ar mīklainā žestā pacelto roku saucas 4’33 un atgādina par Džona Keidža klusuma skaņdarba mērķi – likt cilvēkiem tērēt laiku, lai ieklausītos.
Krista Dzudzilo
Izstāde Es visu atceros, un tad es visu aizmirstu
Galerijā Alma līdz 7.V