Gandrīz vienlaikus ar ilgi gaidītajiem un beidzot uz sliedēm uzliktajiem jaunajiem pasažieru vilcieniem noslēdzās galvaspilsētā nesalīdzināmi ilgāk gaidītās Rīgas filharmonijas skiču projektu konkurss. Ir prieks, ka uzvarētāji ar zīmīgo devīzi Baltic Shine/Baltijas mirdzums ir mūsu pašu profesionāļi – arhitektu biroji MARK arhitekti un Mailītis A.I.I.M. un SIA Labie koki. Jācer, ka birokrātijas lietas kustēsies raiti, nepieciešamo līgumu slēgšana neaizkavēsies un pēc tam neaizķersies projektēšana un būvdarbi, lai jau pēc sešiem gadiem jaunā akustiskā koncertzāle varētu aicinoši mirdzēt Kronvalda parkā.
Žēl tikai, ka šo būtisko, teju vai maģisko pavērsiena brīdi uz reālu darbību nesagaidīja nu jau vairākas mūsu izcilo mūziķu paaudzes, kurām koncertzāli solīja vēl astoņdesmitajos gados. Žēl, ka to nesagaidīja maestro Mariss Jansons, kurš nesagaidīja jaunu koncertzāli arī Oslo un Minhenē. Cerams, šo pusgadsimtu gaidīto koncertzāli pieredzēs arī mana klausītāju un mūziķu paaudze. Lai melnais kaķis sēž vien uz Kaķu nama jumta pretī Lielajai ģildei, nevis skraidelē pāri mūzikas mīļotāju ceļam! Tas attiecas arī uz nākamgad paredzēto Lielās ģildes remontu.
Pagaidām varam tikai iztēloties, kā izcilā, speciāli simfoniskās mūzikas atskaņošanai veidotā, nevis tai pielāgotā akustikā (kā tas ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) pašreizējā mājvietā Lielajā ģildē) skanētu LNSO lieliskie koncerti ar tā pašreizējo māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski pie diriģenta pults. Jaunā somu mūzikas zvaigzne, kuru mūsu orķestris sev notvēris mākslinieka vērienīgās pasaules karjeras lidojuma pašā sākumā, jau otro sezonu ir LNSO galvenais diriģents, un ikvienu sastapšanos gan orķestra mūziķi, gan publika gaida kā svētkus. Tos pieredzot, ir sajūta, ka diriģents vienkārši dzīvo mūzikā. Orķestrim bija akūti nepieciešams diriģents iedvesmotājs, un nu mēs redzam un dzirdam izcilu kopdarba rezultātu. Īpaši veiksmīgas, līdz kaulam uzrunājošas Tarmo Peltokoski šogad vadītajos LNSO koncertos bijušas Riharda Vāgnera (operas Zīgfrīds koncertuzvedums Cēsīs, Valkīras pirmais cēliens sezonas atklāšanā Rīgā), somu mūzikas, Šostakoviča (Desmitā simfonija) un LNSO rezidējošā komponista Ērika Ešenvalda (Arktikas nakts vīzijas) opusu interpretācijas, kurām pagājušajā nedēļā divos publikas pārpildītos koncertos Somu mūzikas pērles piepulcējās īsts atklājums – mūsu laikabiedra diriģenta un komponista Esas Pekas Salonena tēlaini un orķestrāli spilgtais, radošas fantāzijas bagātais Vijoļkoncerts ar solisti Tami Pohjolu un Žana Sibēliusa simfoniskās svītas Lemminkeinens lasījums, kuru diriģents mums atklāja kā aizraujošu un pārsteidzošu piedzīvojumu kino.
Savukārt krāšņi ekspresīvās Riharda Štrausa un Alfrēda Šnitkes programmas skanējuma salīdzinājums Rīgas Lielajā ģildē un Ventspils koncertzālē Latvija uzskatāmi demonstrēja, cik ļoti nepieciešama mums ir Rīgas filharmonija. Gan mūziķi, gan klausītāji to ir pelnījuši. To būtu pelnījis arī šā gada vasarā aizvadīto jubilejas Dziesmu un deju svētku simfoniskās mūzikas koncerts Šūpulis un it īpaši tā visaugstākais punkts – Jēkaba Jančevska kantātes Spārni, lielums un spēks divas daļas ar Aivi Greteru pie diriģenta pults.
Par spīti tam, cik ļoti amatierkoru, deju kolektīvu un pūtēju orķestru darbu bija paralizējuši kovidlaika distancēšanās noteikumi, šovasar piedzīvojām neaizmirstamus Dziesmu svētkus. Visspilgtākais bija kormūzikas koncerts Mežaparka Lielajā estrādē. Tas pierādīja, ka ir jēga Dziesmu svētku estrādē – Sidraba birzī – atgriezties pie kora notikuma, kas netiek izšķīdināts citu žanru uzslāņojumos. Diemžēl amatierkolektīvu vadītāju un pārējo Dziesmu svētku kustībā iesaistīto profesionāļu (diriģentu, repetitoru, koncertmeistaru, vokālo pedagogu) atalgojumu raksturo populārais teiciens: "Par maz, lai dzīvotu, un par daudz, lai nomirtu." Tas ir gluži simbolisks, nav mainījies kopš 2009. gada globālās finanšu krīzes un ir atkarīgs no pašvaldību rocības. Valsts dotācija, kas nākamgad tiks nedaudz palielināta, ir tikai niecīga piešprice pie vadītāju atalgojuma, turklāt neattiecas uz pārējiem speciālistiem, kuru lielai daļai nākas būt t. s. pašnodarbinātajiem.
No putna lidojuma pārskatot ārkārtīgi bagātīgo gada mūzikas dzīvi, iedvesmojoša bija arī Nīderlandē dzīvojošās latviešu kordiriģentes Kristas Auderes atgriešanās Garīgās mūzikas festivālā pie Valsts akadēmiskā kora Latvija pults. Savukārt Hektora Berlioza vērienīgā Rekviēma atskaņojums, kuru koris Latvija paveica Garīgās mūzikas festivālā diriģenta Māra Sirmā vadībā Rīgas Domā kopā ar LNSO un orķestra Rīga mūziķiem, bija tik niansēts un emocionāli jaudīgs, ka vienkārši bija laime to piedzīvot.
Vienā no gada virsotnēm veda kamermūzika: latviešu un franču stīgu kvarteta Akilone uzstāšanās Pētera Vaska fonda koncertā Mazajā Mežotnes pilī, kura īpašā emocionālā atklāsme bija Andra Dzenīša Ceturtā stīgu kvarteta Iekšpus. Elīzijs. Ārpus pirmatskaņojums. Laba ziņa – kvarteta Akilone pirmā vijole Magdalēna Geka jau no 2024. gada janvāra būs Sinfonietta Rīga koncertmeistare.
Savukārt latviešu vijolniece, Jūrmalas un pasaules vējos rūdītā Vineta Sareika, kura ir kļuvusi par Berlīnes filharmonijas orķestra koncertmeistari, ir pirmā sieviete šajā postenī visā šī pasaulslavenā kolektīva pastāvēšanas vēsturē. Taču tas nav bijis iemesls atdzist vilkmei uz Latviju, kur Vineta Sareika šogad uzstājās ne tikai kā soliste, bet arī kā LNSO pirmā vijole. Viņas sniegums allaž ir visaugstākajā pasaules līmenī. Arvien vairāk Latvijas jauno mūziķu dodas strādāt uz gluži parastiem orķestriem citās valstīs, arī Igaunijā un Lietuvā, un tā turpināsies, kamēr viņi nesaņems pieklājīgu atalgojumu dzimtenē.