Pēdējo triju gadu literatūras devuma pārskati bijuši jūtami atšķirīgi no agrākajiem – tie neizbēgami ir izslīdējuši ārpus pašas literatūras robežām un ietiekušies pasaules norisēs, kas neatkarīgi no mūsu gribas ir skārušas visus – tiklab lasošos, kā nelasošos. Arī šogad ārpasaules notikumi griežas tikpat straujā un trauksmainā mutulī, taču šķiet, ka ar dzīvi dažādu apokalipšu ēnā esam ja ne gluži apraduši, tad vismaz tai nedaudz adaptējušies. Grāmatu izdošana un grāmatu lasīšana atgriezusies teju "pirms tā visa" sliedēs, un, kaut gan rakstnieki savos darbos piemin gan Covid-19 pandēmiju, gan karu Ukrainā, tomēr visbiežāk nepadara to par savu darbu fokuspunktu, taču to dara ārpus daiļliteratūras esoši darbi, piemēram, Zanes Daudziņas dokumentālā grāmata Mans kara gads, kurā dienasgrāmatas tipa piezīmēs dokumentētas radoša cilvēka gaitas un pārdomas kara fonā.
Gada redzamāko tendenču vidū ir jāmin vairāku jau lasītājiem labi pazīstamu un arī mazāk zināmu autoru romāni, kuros rakstnieces turpina latviešu jaunākajā prozā jau pirms vairākiem gadiem uzvaras gājienu pieredzējušo tradīciju – vienlaikus dokumentālos faktos un sarežģītā arhetipiskā mijiedarbībā balstītus stāstus sievietei un par sievieti. Šo tematiku risina Daces Rukšānes Džikī, Kristīnes Ulbergas Zem kupola, Ingas Gailes Jaukumiņš, Sandras Švarcas Sāļais sniegs un viens no jaunākajiem oriģināldarbiem – Dainas Tabūnas Raganas. Autores paplašina skatījumu uz sievieti vairāku paaudžu kontekstā, aktualizējot tādas tēma kā sieviete svešas, (valsts un vīrieša) uzspiestas varas apstākļos, mātes lomas tumšā puse, sievišķās seksualitātes daudzšķautņainā daba, savas identitātes meklējumi neskaitāmu sabiedrības noteiktu "jāvar" gūzmā un citas. Turklāt simpātiski, ka šajos vēstījumos neizbēgamo skaudrumu bieži kompensē arī gaišākas ironijas un pat (tiesa, reizumis – izmisīga) humora notis.
Domājams, tieši ieilgušās globālās krīzes apstākļos jautājumi par sievietes būtību dzimtas kontekstā ir kļuvuši īpaši svarīgi. Kā viena no iespējamām atbildēm uz šiem jautājumiem punktu uz neredzama "i" pieliek Ingas Ābeles apkopotās disidentes Lidijas Lasmanes atmiņas grāmatā Lidijas ziediņi. Lidijas Lasmanes atziņu dārzs, kurā sievietes dzīvē izcīnītās ārējās un iekšējās cīņas atspoguļojas jau ar sakrālu mūžības vērtību – plašākā kontekstā par viena cilvēka un pat vienas tautas cīņām –, bet līdz šai atbildei nonākt citādi kā vien caur cīņu nav iespējams.
Krīzes laikmeta jautājumu un atbilžu (ne)iespējamības baisumu nevis retrospektīvi, bet caur aktuālo uzsver arī viens no gada spilgtākajiem tulkotajiem darbiem – Māras Poļakovas latviskotās ukraiņu rakstnieku esejas krājumā Karastāvoklis, no kura varam uzzināt, kā tas ir – rakstīt ne vien par neuzrakstāmo, bet neaptveramo. Jo tas, kam esam (it kā) adaptējušies, – varbūt tas vienkārši ir apdullinājis iekšējo dzirdi, un, lai to atjaunotu, ir jākliedz tieši tik skaļi, kā to dara šī grāmata.
Lēnāk, bet joprojām stabili griežas arī vēsturiskā romāna dzirnavu spārni, šo gadu iezīmējot ar Svena Kuzmina romānu par Kārli Skalbi Skaistums un nemiers, kaut gan arī šajā darbā jautājumi par cilvēcisko identitāti krīzes apstākļos iemanto jaušami būtiskāku akcentu par aprakstīto vēsturisko personību, un šādi iespējams teikt, ka romānu sērija Es esmu… arvien vairāk kļūst par sarakstīšanas, nevis aprakstāmā laikmeta atspoguļotāju. Pacietīgi latviešu literatūrā ceļu joprojām lauž arī fantāzijas žanrs, kurā gribas atzīmēt gan latviešu folkloras tumšāko stāstu uzdoto mīklu minējumus Sandras Krūmiņas romānā Zvaigžņu dārzi, gan barokālo iztēles krāšņumu Daces Rībenas darbā Dvēseļu gūstā. Tas apliecina, ka savas saknes uztaustīt iespējams arī šādi, jo abos debijas darbos zem citādu realitāšu un maģisku detaļu maskas rit mūsdienu sievietes eksistenciālie meklējumi.
Interesanti atzīmēt, ka jūtami mazumā gājusi pēdējos gados uzvarošā stāstu krājumu tradīcija, jo, izņemot dažus spilgtus izņēmumus (kā noteikti izlasāmu gribu minēt Janas Egles Latvju pacientu), vairākums autoru šogad tomēr turējušies pie romāna formāta. Iespējams, tas saistīts ar to, ka iepriekš minētajiem meklējumiem nepieciešams plašāks, lēnāks laikmeta fons.
2023. gads varbūt atnesis maz spilgtu literāru pārsteigumu, taču tas parādījis, ka latviešu oriģinālliteratūra neatlaidīgi turpina darīt to, ko tā prot vislabāk, – dažādu laikmetu krīžu dziļurbumos uzmeklēt un gaismā izcelt cilvēku.