Gan pagājušajā sezonā, gan šīs sezonas pirmajā pusē teātri Latvijā ir daudz likuši domāt par nozieguma un soda tēmām, kaut arī pie Dostojevska pēc Valmieras Nelabajiem. Pēc Dostojevska un Jaunā Rīgas teātra Post Scriptum vairs neviens nav ķēries.
Vispirms uz Latvijas teātru skatuvēm bijis pārsteidzoši daudz tiesas prāvu: Mārtiņa Eihes Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu un Datas Tavadzes Kaukāziešu krīta aplis Dailes teātrī, Valtera Sīļa Debesjums un Terors un zināmā mērā arī Elmāra Seņkova Ričards. Nekā personīga Nacionālajā teātrī, Paulas Pļavnieces Nebiju. Nezinu. Neatceros (trupa Kvadrifrons). Mērķi gan bijuši atšķirīgi – noskaidrot patiesību, pierādīt, ka vienas īstās un pareizās patiesības nemaz nav, vai parādīt taisnīgas tiesas un adekvāta soda neiespējamību situācijās, kad notiek brutāli kara noziegumi pret veselām tautām un valstīm.
Otra lielā nozieguma un soda tēmas variācija, ko arī acīmredzami izraisījusi baiso šodienas karu realitāte, ir par piedošanas, atriebības, kompromisu, samierināšanās, pašcieņas un cieņas robežām. Par to galēji atšķirīgā veidā runā lielās klasikas interpretācijas – Viestura Kairiša iestudētais Hamlets, Ineses Mičules Sēras piestāv Elektrai, Indras Rogas Vecās dāmas vizīte un Sergeja Golomazova Kaligula, kā arī Elmāra Seņkova Spēlēju, dancoju un Ineses Mičules Jāzeps un viņa brāļi (vispār – četri Raiņi trijos teātros vienā gadā, kas nav klasiķa jubilejas gads, – tas ir sen nebijis prieks!). Par to runā arī šodienas autori – Artūrs Dīcis jau pieminētajā Elmāra Seņkova iestudējumā Ričards. Nekā personīga un režisors Matīss Kaža kopā ar jauno dramaturģi Elzu Martu Ružu izrādē Maigā vara Nacionālajā teātrī.
Daudz par daudz taisnības skaidrošanas bijis arī sociālo tīklu un mediju telpā. No mākslīgi izdomātām problēmām ar aktieru "staigāšanu" no viena repertuāra teātra uz citu līdz nopietniem teātra institucionālās pārvaldības jautājumiem. Vienā gadā izvērtušies dažāda mēroga protesti pret trim direktoriem – Danu Bjorku, Jāni Vimbu un Herbertu Laukšteinu. Ja vēl pieskaita samocīto Nacionālā teātra jaunā direktora Māra Vītola stāšanos amatā, tad faktiski pat pret četriem. Visos gadījumos gruzdēšana (no malas skatoties, neiespējami pateikt – pamatota vai nepamatota) sākusies teātra iekšienē, tad nonākusi līdz Kultūras ministrijai, kura to risinājusi ar galēji mainīgiem panākumiem.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris tās pašas direktores Danas Bjorkas un paplašinātās mākslinieciskās komandas vadībā sācis ļoti pārliecinošu jaunu kursu. Hamlets par Putina Krieviju un Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos par izsūtītajiem latviešiem – tā lielai daļai šī teātra publikas ir jauna, neērta un tāpēc jo vairāk vajadzīga pieredze. Liepājas teātris ir pagaidām pilnīgi nezināmu pārmaiņu priekšvakarā. Savukārt Nacionālā teātra vadības maiņas procesā ierēdņi sapinās meistarībā tik dziļi, cik nu vien tas ir iespējams, un Elmāra Seņkova un viņa komandas aiziešana no šī teātra ir sarūgtinošs zaudējums visiem iesaistītajiem. Taču kopumā batālijas ap lielo teātru valdes locekļiem uzrādīja arī dziļākas problēmas teātru pārvaldības sistēmā, īpaši konkursu kritēriju kontekstā, tāpēc jācer, ka visas puses no tā būs kaut ko mācījušās.
Jaunajā gadā ir vērts nepalaist garām vairākus šogad tapušus un nepārtraukti izpārdotus, šķietami mazus, bet patiesībā lielus un skaistus caur un caur oriģināldarbus, ko koprades procesā radījušas mobilas mākslinieku komandas. Rasas Bugavičutes-Pēces un Matīsa Budovska Dziesmu svētki Liepājas teātrī, Rūdolfa Gediņa un Klāva Meļļa Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris Rīgas cirkā (trupa Kvadrifrons), Marijas Linartes, Ingas Tropas un Jāņa Grūtupa Milžu cīņas Jaunajā Rīgas teātrī un jau minētā Matīsa Kažas un Elzas Martas Ružas Maigā vara Nacionālajā teātrī godīgi skatās acīs šodienas pasaulei.
Savukārt 2023. gada lielās formas izrādes titulu jau sezonas pusceļā es būtu gatava atdot Indras Rogas Vecās dāmas vizītei Čehova teātrī.