Maija Svarinska ****
Kārlis Krūmiņš ir interesanta radoša parādība, manuprāt, kaut tāpēc vien, ka prot amizanti spēlēties ar savu image. No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka viņš ir lāga jautrulis, un neviļus jājautā – vai tāds varētu būt nopietns režisors. Var. Jau uzvedumā Svētceļnieks (2010) pārsteigta secināju, ar kādu vērīgu mīlestību viņš prot ieskatīties cilvēkā. To skaidri apliecina arī viņa jaunākais darbs. Perfekti uztverta pati alas būtība – tā sakot, nevis vilka, lapsas, bet tieši truša ala. Mīļuma un bikluma, neaizsargātības un baiļu paslēptuve, kurā galvenie varoņi mēģina remdēt traģiskā zaudējuma radītās sāpes. Citiem vārdiem, sarežģīts trauslu jūtu labirints. Meklējumiem, kā no tā rast izeju, Krūmiņš arī pakļāvis izrādes gaitu. Daudzviet veiksmīgi. Sākot jau ar scenogrāfa Uģa Bērziņa telpas risinājumu, kas ļoti labi apspēlē aizvērtības un atvērtības tēmu. Saliedēti un pārliecinoši strādā aktieru ansamblis. Pat negribas kādu īpaši izcelt. Tomēr uzteikšu Jāni Vimbu Hovija lomā, jo man šķiet, ka tieši viņa darbā vislabāk var saredzēt, kur slēpjas iespējamais ceļš uz dvēseles brīvību. Taču pie viena lugas zemteksta varoņi palikuši pusceļā. Pretstatā Dž. Kamerona slavenajai filmai, kas veidota pēc šīs pašas lugas, K. Krūmiņa režijai trūkst pārliecinošas atbildes, kāpēc bērna nāve Hovija ģimeni nevis vieno, bet šķir.
Henrieta Verhoustinska ****
Tas, kas pārsteidz visvairāk, – ka Kārlis Krūmiņš savos 27 gados izvēlējies šo amerikāņu autora drāmu, lai arī Pulicera prēmijas laureāti un Tonija balvas nominanti, tomēr par tēmu, kas ir ne tikai smaga, bet kamerzāles ekstratuvuma apstākļos ļoti riskanta – ģimenes šķērsgriezums nepilnu gadu pēc četrgadīga bērna bojāejas. Pirmajā cēlienā laiks iet, jautājums par lugas izvēli paliek. Jāņa Vimbas Hovijs – bērna tēvs – cieš klusu, bet zīmīgi, līdz režisors liek viņam niknumā lēkāt, Madaras Saldoveres Īzija – bērna mātes māsa – bērnišķi, bet ļoti pievilcīgi gražojas, Lāsmas Kugrēnas Neita – bērna vecmāmiņa – drudžaini mēģina aizrunāt bēdas. Kaspars Dumburs lieliski iedzīvojies sajūtas izteikt nemākoša pusaudža lomā. Vislielākā mīkla ir Lienes Gāliņas Bekka – bērna mamma. Skaidrs, ka viņa it kā slēpj jūtas aiz "ar mani viss kārtībā", taču – vai slēpj? Par laimi, 2. cēliens visu saliek savās vietās, katram ir sava recepte, kā tikt pāri tam, ko neviens negaida, bet kas tomēr notiek. Ceļi ir dažādi (ļoti amerikāniski), un vienubrīd šķiet, ka tie šos tuvos cilvēkus aizvedīs tālu prom citu no cita, kur viņi nedzirdēs ne savu, ne cits cita "iekšējo suni" (asprātīgs režisora atradums). Liene Gāliņa atrod sevī spēku nepārspīlējot, skatītāju tiešā tuvumā atklāt to, kas zem ādas. Tas izdodas arī Lāsmai Kugrēnai, citiem aktieriem tas vēl jānovēl.