Valda Čakare ****
Intara Rešetina otrais uznāciens režisora lomā raksturojams teju vai tiem pašiem vārdiem kā Spēlmaņu nakts lauriem vainagotā debija Nakts vēl nav galā. Proti, izrādes stāstu veido detalizēts vīrieša un sievietes attiecību izsekojums, ko tematiski caurvij uzticības un nodevības motīvi, savukārt formas aspektā iestudējuma vizītkarte ir spēja brīvi pārvietoties no īstenības uz šķitumu, izmantojot kinematogrāfiskus paņēmienus un scenogrāfa Kristiana Brektes radīto neitrālo vidi, kas ļauj ceļot laikā un telpā. Atšķirība vien tā, ka šoreiz Rešetinu vairāk interesē šķitums nekā īstenība. Scenāriji, ko savā galvā azartiski izspēlē Vitas Vārpiņas Anna, sākot šaubīties par mirušā vīra uzticību, uztur izrādes intrigu tāpat kā aizgājēja klusā un noslēpumainā klātbūtne Arta Robežnieka personā. Ivara Auziņa sirsnīgajam ģimenes draugam un Dārtas Danevičas meitenīgi spriganajai mīļākajai likumsakarīgi uzticēta iztēloto (?), reālo (?) notikumu katalizatora funkcija. Intars Rešetins sarežģīti konstruēto attiecību stāstu izstāsta saprotami. Un tas nav maz. Režisoru acīmredzami valdzina materiāls, kas piedāvā iespēju iedziļināties apziņas un zemapziņas dziļākajos nostūros. Bet, gaidot Intara Rešetina nākamo iestudējumu, nevar nedomāt arī par to, ka šādu iespēju piedāvā ne jau tikai laulības dzīves hronikas vien.
Henrieta Verhoustinska ****
Man ļoti paveicās – saslēdzos ar izrādi personiski, tāpēc pirmizrādes nevienmērīgais ritms un mulsās pauzes paslīdēja garām nekaitinot. Lielākoties pateicoties Vitai Vārpiņai, kura notur smalko robežu starp prātīgumu un neprātu, realitāti un iedomām. Lai uzsvērtu minēto robežu, scenogrāfs Kristians Brekte Mazās zāles spēles telpu iekārtojis nosacītu, tikai ar dažiem reālistiskiem akcentiem. Ar mīkstu, tumšu paklāju izklātā tumšā telpa asociējas ar freidiskās zemapziņas apcirkņiem, brīžiem – kad slēptajā kastē aiz spoguļa izgaismojas galvenās varones mirušā vīra tēls – pat pārāk tieši. Tomēr lugas noslēpums netika atklāts, iecērtot āķi skatītāja prātā. Kā tad īsti ir – vai Annas un Pjēra tik ideālajā savienībā bija neuzticība vai nebija? Man liekas simpātiski, ka Intars Rešetins savos režijas darbos, nebaidoties no tēmas šķietamās banalitātes, pēta divu mīlošu cilvēku savienības sarežģītos aspektus, dara to klusināti un ar cieņu. Prieks par aktieru Arta Robežnieka un Ivara Auziņa niansēto, neuzspēlēto darbu un Jura Vaivoda melanholiski noslēpumaino melodiju, kas izrādes intonācijas savelk vienā veselumā. Tā kā Dārtas Danevičas Lora ir pa daļai metaforisks personāžs, aktrises darbs nebija vienmērīgs un nebija skaidrs, vai brīžiem vērojamais pārspīlējums ir centības vai režisora uzstādījuma sekas. Toties sievišķīgās pievilcības aura bija nepārprotama.