Izlasot Izraēlas rakstnieka Etgara Kereta stāstu grāmatas nosaukumu Aizķeršanās galaktikas nomalē, pirmās asociācijas gribot negribot rodas ar pavisam citu darbu – fantastikas žanra klasiķa Duglasa Adamsa ciklu Galaktikas ceļvedis stopētājiem. Pēc tam kad krājums aizšķirts, nākas secināt, ka gluži bez pamata šī sasaiste nav bijusi, kaut gan Kerets, protams, raksta gluži citā žanrā. Tiem, kas jau ir pazīstami ar autora pirmo latviski izdoto stāstu krājumu Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs, iespējams, rakstnieka stils sagādās mazāk pārsteigumu, taču tos, kuri šos stāstus iepazīs pirmo reizi, gribas apskaust par gaidāmo piedzīvojumu.
Redzam un jūtam
Ja runājam par nosaukumiem, jāatzīmē, ka angļu valodā Kereta krājumam ir cits nosaukums Fly Already, latviešu valodā – otrajā krājumā atrodamā stāsta nosaukums, kas tulkots kā Nedari tā (oriģinālā Lido taču). Savukārt latviskais grāmatas nosaukums satura rādītājā nav atrodams – tas ir kāda stāsta, kurš veidots kā e-pasta sarakste, Subject ailes sastāvdaļa, populāras izklaides escape room nosaukums. Taču stāstu nosaukumi, ja satura rādītāju atšķiram pirms pārējā teksta, paši par sevi veido daiļrunīgu grāmatas daļu: tādi salikumi kā Trusis no tēva puses un Auto koncentrāts visai labi raksturo to, kādi būs paši stāsti – absurdi, fantastiski, ironiski un smeldzīgi.
Stāstus pēc izlasīšanas ir vēlme iedalīt divās kategorijās. Pirmkārt, tie ir stāsti, kuros patiesi jaušams kaut kas no Adamsa ekscentriskā, hiperbolizētā pasaules skatījuma. Cirka darbinieks, kuru par atlīdzību izšauj no lielgabala. Tēvs, kurš pamet ģimeni, bet (pēc bērnu domām) atgriežas, iemiesojies truša veidolā. Vīrietis, kurš pēc atmiņas zuduma tiek ievietots visas fiziskās maņas imitējošā telpā, kurā pamazām izzūd robeža starp faktisko un virtuālo realitāti. Miljardieris, kurš uzpērk citu cilvēku dzimšanas dienas. Eņģelis, kuru garlaiko nebeidzami mākoņu dārza darbi bezdieva paradīzē. Sieviete, kuras dāvana ubagam ierosina pasaules varenos izveidot žēlsirdīgo darbu lietotni. Vīrietis, kurš grib aizvest savu holokaustu pārdzīvojušo māti uz pieminēto escape room tieši traģēdijas gadadienā, bet īsti neapzinās, ar ko patiesībā sarakstās.
Un tad ir stāsti, kuriem mēs esam ar mieru noticēt. Puisis, kurš vēlas nopirkt gramu marihuānas, lai neuzkrītoši iepazītos ar simpātisku meiteni. Tēvs, kurš, pamanījis uz nama jumta pašnāvnieku, skrien augšup, lai novērstu nelaimi, savukārt viņa mazais dēlēns uzskata, ka uz jumta supervaronis gatavojas lidojumam, un cenšas to iedrošināt. Vientuļš bērnudārza audzinātājs, kurš pludmalē ik vakaru tiekas ar tikpat vientuļu sievieti, lai saulrietā uzpīpētu zāli. Rakstnieks, kura draugs lūdz viņam uzrakstīt stāstu, kas palīdzētu savaldzināt meitenes, un kurš raksta stāstu par to, kā viņš raksta šo stāstu. Sieviete, kas nesen izdarījusi abortu un apmeklē holokausta muzeju Jeruzalemē. Šie stāsti, lai gan tajos iezīmētās situācijas bieži gleznotas ar tikpat tumša farsa guašu kā pirmā kategorija, ataino cilvēkus, kuru dzīve gan šķiet nedaudz pārspilgtināta kā tīši izgaismotā fotoattēlā, tomēr viņus mēs redzam un jūtam, jo uzmanību gandrīz nenovērš sirreālais.
Mulsinošā leņķī
Tomēr šāda stāstu klasifikācija, rūpīgāk iedziļinoties, atklājas kā mākslīga. Jo personāži, kas vonnegūtiski fantastiskajā vidē saskaras ar tādām parādībām kā klonēšana un ārpuszemes intelekts, ir tie paši, kurus Kerets redz staigājam pa savas visbiežāk aprakstītās pilsētas Telavivas ielām. Ietērps, kādā rakstnieks pauž skarbas, neērtas un labi zināmas patiesības, var būt aizgūts no (nosacīti) faktoloģiska reālisma vai realitātes, kas, itin kā literāri imitējot Salvadora Dalī gleznas, pastiepta un izgrozīta negaidītos, mulsinošos leņķos, tomēr pašas patiesības no tā nemainās.
Tie ir stāsti par mīlestību, ģimeni, vientulību, par savas tautas vēsturiskajām traumām (bieži vien tuvojoties šai tēmai ar atklātu pašironiju), identitātes meklējumiem un eksistenciālām krīzēm. Stāsti, kas ir tik nepretenciozi, ka nereti liekas – autors, tinies paša bieži piesauktās zāles dūmu mutulī, bezrūpīgi pieraksta vīziju, kuras centrā guļ doma, apvīdams to ar raibā groteskumā no apziņas uzpeldošām detaļām. Tās nav patīkamas vīzijas, gandrīz visas drūzmējas esamības tumšajā pusē – nemaskēti tur dejo sāpes, depresija, dusmas, traumas, naids, meli –, tomēr tās raksturo vieglums, kam nav nekā kopīga ar paviršību. Un neko citu arī nevaram gaidīt no rakstnieka, kurš spēj ar smaidu vēstīt par tādām tēmām kā pašnāvība un holokausts. Starp komisko un traģisko novilkta visnemanāmākā līnija. Tāpēc gandrīz katra stāsta noskaņu veido tā pati emocionālā dilemma, kas ir labi pazīstama melnā humora cienītājiem, proti, smieklu un šausmu kokteilis, un ar šo emociju intensitāti lasītājā rakstnieks spēlējas visai filigrāni.
Par sevi, par dzīvi
Gandrīz visi stāsti ir izteikti lakoniski, izņemot priekšpēdējo – Pineapple Crush; stāsts jau par pieminēto escape room apmeklējumu sadalīts vairākās daļās, kas izkaisītas starp citiem tekstiem, tā ka lasītājs samērā ilgi nevar būt drošs, ka ir izlasījis līdz galam. Tomēr Kereta stāstus īsti nav iespējams uztvert kā eksperimentus ar stilu vai formu – pat ja (dažos gadījumos) mums šķiet, ka nobeigums pienāk pārāk aprauti, ir jārēķinās, ka autors ar katru darbu savā pasaulē ļauj ienākt tikai tik tālu, cik vēlas. Taču arī izteikti lakoniskajā formātā viņš spēj ieviest īstu dzīves koncentrātu, tāpat kā kāds viņa personāžs savā dzīvoklī tur "auto koncentrātu" – saplacinātu metāla kasti, kas, kā viņš skaidro draudzenes bērniem, pārvērtīsies par īstu automašīnu, tiklīdz to aplies ar ūdeni. Kerets savukārt teju ik stāstā aplej ar ūdeni (turklāt ledaini aukstu un – negaidot) pašu lasītāju, bet mēs tik un tā mazliet cerīgi un aizdomīgi turpinām vērot "koncentrātu", ar sīku zemapziņas stūrīti noticot neticamajam un teju ar visu apziņas lauku labprātīgi pakļaujoties rakstnieka izgudrotās spēles noteikumiem, lai uzzinātu kaut ko būtisku: par sevi, par dzīvi, par cilvēkiem ap mums. Un, jā, tā vārdā var paciest aukstu dušu.