Jāatzīst godīgi, nav viegli sākt rakstīt par režisora Ginta Zilbaloža jauno filmu Straume/Flow – šķiet, visi epiteti vispārākajā pakāpē jau izlietoti, visi sajūsmas saucieni jau izklaigāti pa šiem četriem mēnešiem, kopš Straumes fenomens gāžas pār kinopasauli tieši kā filmā tas plūdu vilnis, pēc kura nekas vairs nav, kā bijis. Vienīgā, bet radikālā atšķirība – Straumes panākumu vilnis ir apbrīnojami pozitīvs, filma pārsteidz ikvienu, kas ar to saskaras. Latvijas kaķa piedzīvojumu stāsts saņem kādu balvu gandrīz katrā no festivāliem, kuru krāšņā virtene pašlaik blīvi piepilda filmas autoru dienas un nedēļas, šis stāsts savaldzina ikvienu kinoizplatītāju un pārdošanas aģentu, nodrošinot Straumei izrādīšanu kinoteātros un straumēšanas platformās nu jau gandrīz apkārt visai zemeslodei.
Vārdu sakot, perfekti realizēts katra jauna (un arī veca) mākslinieka sapnis – vienā rītā pamosties slavenam un iekarot visu pasauli –, tikai mēs kaut kā jau bijām pieraduši domāt, ka Latvijas māksliniekiem, mūziķiem, kinocilvēkiem tas nespīd, lai kā sapņotu un censtos. Tāpēc droši vien būtu prātīgi nelaist garām iespēju paspriedelēt par tēmu, kas gan filmā Straume ir tāds, kas trāpa visas pasaules aktuālajās sajūtās, – un tur ir jābūt vēl kaut kam, ne tikai tiem mīlīgajiem iemesliem, kuru dēļ populārākais sociālo tīklu žanrs ir "kaķīšu video".
Nākotnes scenārijs
Es riskētu apgalvot, ka spēcīgākais iespaids no filmas Straume ir – civilizācijas virskārtas nolobīšanās vai noraušana, turklāt visplašākajā nozīmē, gan redzamā, gan neredzamā teritorijā. Un tas ir tāds nākotnes scenārijs, no kura var gan baidīties (ja to sagaidām kā nekontrolējamu stihiju, kuru cilvēka radītie vārgie aizsargmehānismi nespēj apturēt, kā to jau pavisam nesen paši piedzīvojām, ledusskapjiem peldot pa pilsētu ielām, – šādā ziņā filma Straume ir pat pravietiska), gan klusībā ilgoties – par to liecina ekoloģijas tematu aktualitāte un izplatība no radikālāko vides entuziastu idejām līdz politiķu dienaskārtībai, pa vienam vien aizliedzot dažādus novecojušus civilizācijas izgudrojumus.
Šādu domu gājienu varētu arī tieši "ar pirkstu parādīt", ja tam filmā klātneesošajam cilvēkam, kura mājā kaķis mitinās, būtu nojaušama kāda videi kaitīga profesija, bet nē – didaktikas nav filmas autoru arsenālā (arī tas atšķir Straumi no masu produkcijas), kaķa līdzcilvēks ir mākslinieks, kokgriezējs, un tas padara situāciju vēl daudznozīmīgāku.
Visuzskatāmākā atteikšanās no civilizācijas ir jau Straumes publicitātes materiālos daudz aprakstīta – filmas varoņi ir patiešām īsti dzīvnieki, nevis populārajā pilnmetrāžas animācijā tik iecienītie "cilvēku pakaļdarinājumi", un viņu attiecības ir instinktīvi tiešas un dabiskas, bez civilizācijas uzslāņojumiem, kas izpaustos kā mākslota pieklājība, nejaukas intrigas vai jebkas cits tamlīdzīgs. Te nav nekādu amizantu biksīšu, kas piesegtu anatomiski neskaidrās (vai bērniem nerādāmās) vietas, nav nekādu sarunu cilvēku valodā par cilvēkiem svarīgiem tematiem: te kaķis patiešām murrā un ņaud, suns rej un smilkst, lemurs uztraukti čirkstina, kapibara miegaini rūc, savukārt putns var arī lepni klusēt, nicīgi ignorējot prasta suņu bara plēšanos. Un, ziniet, – pilnīgi nekā nepietrūkst ne filmas varoņiem, ne skatītājiem, visi saprotas, un sižets skaidri virzās uz priekšu, turklāt tik dinamiski, ka filmas beigas pienāk pat varbūt pārāk ātri.
Pilnīgi neobligāta piezīme – man pēc sajūtām prasījās burtiski vēl dažas sekundes vai pusminūti klāt filmas pēdējam kadram. Pat ja zinām, ka ar to vēl nekas nebeidzas, tomēr vienkārši vēl mazliet pastāvēt un aptvert visu, kas bijis, pirms filmas varoņiem sākas nākamās problēmas, bet skatītājiem – filmas titri, kas, manuprāt, šoreiz aiztraucas pārāk ātri.
Parādiet Holivudai!
Taču viens civilizācijas aspekts filmā Straume ir ļoti nozīmīgs – tehnoloģiju un animācijas domas lidojuma perfekta pārvaldīšana, ko režisors Gints Zilbalodis ar katru filmu arvien pārliecinošāk nostiprina blakus saviem daudzajiem talantiem. Arī no tehniskā, vizuālā un kinematogrāfiskā viedokļa Straume ir satriecošs piedzīvojums skatītājam, filmas aizraujošajā plūdumā liela nozīme ir "lidojošajai kamerai", kuras kustībai nav robežu – tā gan paceļas augstu gaisā, paverot skatam elpu aizraujošus kopplānus, gan nolaižas zem ūdens, demonstrējot virtuozu "zemūdens filmēšanas" prasmi. Ne velti Gints Zilbalodis filmas titros parādās arī kā "virtuālās kameras operators", jau viņa pirmajā pilnmetrāžas filmā Projām (2019) un pirms tam veidotajās animācijas īsfilmās kameras kustība ieņēma svarīgu vietu, tā ka to jau var saukt par mākslinieka rokrakstu.
Vēl atsevišķi sajūsmīgs stāsts varētu būt par filmas animācijas foniem – visas tās majestātiskās, fantastiski skaistās un tik dzīvās ainavas, kurām cauri slīd kaķa un viņa ceļabiedru laiva, ir totāli relaksējoša bauda acīm, pat ja nesekojam līdzi sižetam.
Ik pa laikam pašķirstot dažādus tīmeklī pieejamus tekstus par Straumi, acīs iekrita kāda skatītāja atsauksme starptautiskajā filmu datubāzē IMDb: "Bravo ikvienam! Parādiet Holivudai, kā tas ir uztaisīts!", ko tikpat labi var izlasīt kā: "Parādiet Holivudai garu degunu!" Latvijas kinoteātru apmeklējuma statistikas ikgadējais fenomens ir fakts, ka pirmajās vietās parasti ir visas tajā gadā uz ekrāna pabijušās Holivudas pilnmetrāžas animācijas filmas. Cik skaisti un pelnīti būtu, ja šogad Straume apsteigtu visas tās "prāta spēles", "nejaukos Es" un "kungfu pandas", ja mūsu kaķa piedzīvojumi iekustinātu katra Latvijas kinoskatītāja sirdi un pēc tam arī prātu, ierakstot Latvijas kinovēsturē Ginta Zilbaloža filmu ne tikai kā starptautisku, bet arī lokālu fenomenu.