Ap Alvja Hermaņa iestudējumu Sievietes un vīrieši jau kādu laiku valdīja sakāpināta intriga. Abi mēģinājumi to parādīt publikai beidzās ar pandēmijas liegumu norautu stopkrānu. Izrādes programmiņā par to liecina ar rozā lapiņu pārlīmēts pirmizrādes datums. Tomēr šoreiz teiciens – labs nāk ar gaidīšanu – nav gluži īstenojies. Biju pārliecināta, ka Hermanis, būdams gudrs un dziļš mākslinieks, tēmai par dzimumu līdztiesību un vīriešu un sieviešu sociālajām lomām, kam nu jau kritiski publiskajā telpā trūkst padziļinātas un erudītas analīzes, ar savu izrādi piešķirs svaigu skatpunktu un intonāciju, bet par Sievietēm un vīriešiem to īsti nevar teikt. Pat ja izrādi uztveram kā apzināti veidotu izklaides gabalu, karikatūru, šaržu, parodiju, satīru, iestudējums tomēr ir pārāk sekls un maisa uz riņķi visus tos pašus stereotipus, par kuriem pats iesmīn.
Katrs pazūd savās durvīs
Alvja Hermaņa veidotā telpa ir teju identiska telpas organizācijai viņa iepriekšējos iestudējumos Bītlu jaunais albums un Svaigās asinis. Līdzība ir tik uzkrītoša, ka rodas jautājums – varbūt režisors šīs izrādes iecerējis kā ciklu? Skatuves priekšplānā ir izveidota gara horizontāla strēle, kurā šoreiz pamatīgi "izšļakstīta" rozā krāsa kā tādā Bārbijas leļļu namiņā. Rozā ir teju viss, izņemot Sporta Avīzes numuru, ar kuru Martas Jančevskas Aija laiskojas uz dīvāna, kamēr vīrs Jānis pēc vakariņām noridā virtuvi.
Izrāde sākas, katram tēlam iznākot kā uz mēles un ar skatu zālē nosaucot savu vārdu. Visas sievietes ir nevainojamas kā žiletes – elegantos biznesa kostīmiņos un melnām laiviņām ar augstiem nagliņpapēžiem kājās. Pozās – dzīves valdnieču grācija. Vīru gals – tāds lempīgs un sašļucis, parastā ikdienas apģērbā, kediņās, vairāki – nedaudz par īsu šortos, kas uzsver zināmu infantilismu. Vīriešu un sieviešu rinda tiek pāršķelta, un abas puses sāk atkāpties viena no otras, sieviešu sejās pieaugot arvien lielākām šausmām, kamēr abi pulciņi pazūd katrs savās durvīs, katrs savā skatuves galā, kā sieviešu un vīriešu labierīcībās jeb vieni uz Marsu, otri – uz Veneru. Šī plastiskā mēmā aina rada asociācijas ar dažādu sugu dzīvniekiem, kur nekāds konstruktīvs dialogs un līdzāspastāvēšana nav iespējama. Pavēlēt, iegūt un izmest, ja ne apēst, kā dažu sugu mātītes mēdz darīt pēc dzimumakta. Starp citu, Sievietes un vīrieši veido interesantu dialogu ar citu iestudējumu kaimiņteātrī. Nacionālā teātra Jaunajā zālē nule kā pirmizrādi ir piedzīvojusi Lindas Rudenes luga Riests Valtera Sīļa režijā. Lai arī sieviešu un vīriešu tematika ir sašaurināta un konkretizēta līdz riesta un sapārošanās rituāliem, jāsecina, ka vēstījums ir izdevies daudzšķautņaināks un intriģējošāks. Arī mazāk nomācoši depresīvs, jo, lai arī cilvēku pāra meklējumu paradumos tiek atrasts daudz radniecības ar dzīvnieku pasaules instinktiem, izrādes radošā grupa atstāj mazu cerību, ka noliktavā teju izvarot kolēģi (vienalga, vai to dara vīrieši vai sievietes) un piespiest uztaisīt sev kafiju varbūt nav viss, ko mēs viens no otra vēlamies šajā pasaulē.
Spoguļattēls
Zviedrijā un Vācijā uzaugušās dramaturģes Majas Cades luga ar oriģinālo nosaukumu Status quo, kuru Alvis Hermanis adaptējis Latvijas videi, 2019. gadā tika iestudēta Schaubühne am Lehniner Platz Mariusa fon Maienburga režijā. Maja Cade tika atzīta par sezonas labāko dramaturģi.
"Es šo lugu uzrakstīju, pirms vēl pasaulē aizsākās MeToo kustība. Man par impulsu kalpoja dzīvē novērotais, kas mani tracināja. Nodomāju, ka vajag vienreiz apsēsties un to visu precīzi fiksēt. Un diezgan drīz pamanīju, ka interesanta perspektīva rodas tad, ja visu apgriež otrādi. Jo tad esošās lietu kārtības absurdums kļūst vēl pamanāmāks," dramaturģe pamatojusi savu vēlmi rakstīt šādu lugu. Savukārt Alvja Hermaņa patoss, kā lasāms programmiņā, vairāk saistās ar tracinājumu, ko raisa pārspīlēts politkorektums un vīriešu pasaules feminizācija: "Izrāde piedāvā tādu realitātes modeli, kurā sieviešu un vīriešu sociālās lomas ir samainītas vietām. Mūsdienu pasaulē, kur sievietes kļūst arvien vīrišķīgākas un vīrieši arvien sievišķīgāki, šāda spēle vairs nešķiet utopiska fantāzija. Sievietes un vīrieši postmodernajā pasaulē sākuši mainīties lomām jau pirms kāda laika, un JRT izrāde piedāvā versiju, kā šī situācija varētu tālāk attīstīties. Vai arī – dažviet ir jau iestājusies. Japānā jau pārdošanā nonācis jauns produkts – plastikāta sieviešu krūtis, kuras uzliekot vīrietis var simulēt zīdaiņa barošanu tā, lai mazulis nejūt atšķirību." Šķiet, ka Cadei un Hermanim tomēr katram ir bijusi sava sāpe.
Aizeju pie tēta
Protams, mākslā izlikšanās par pretējā dzimuma pārstāvi vienmēr nesusi daudz jautrības. Tas iedarbojas diezgan elementāri. Alvja Hermaņa izrāde ir rafinētāka, negaidiet nekādu Džezā tikai meitenes. Katram paliekot savā ādā un specifiskajā dzimumraksturīgajā izskatā, tiek izspēlētas apvērstas uzvedības klišejas darba vidē. Nav gan īstas konsekvences, jo dažas aktrises imitē vīrišķīgākas kustības, citas – ne. Tā nu Elitas Kļaviņas teātra galvenā režisore zīmuļsvārkos, ādas jakā un micītē kaislīgi organizē mizanscēnas, lai jaunie aktierīši varētu mesties pliki, parfimērijas veikala filiāles vadītāja Dace Sandras Kļaviņas izskatā savā smaržu veikalā ir iemitinājusi seksa objektu/rotaļlietu – maigo vīrieškārtas Baibiņu – Ritvara Logina pārdevēju mācekli Rūdolfu, kurš pašcieņas pilnā sašutumā nebeidz atkārtot, ka nav nekāds Rūdiņš. Un Baibas Brokas nekustamā īpašuma aģentūras vadītāja Sabīne, kura savu jauno darbinieku Jančuku pārāk neņem par pilnu, taču kādam kafija tomēr ir jāpienes.
Izrādi skatīties nav grūti – kaleidoskopiskās ainas raiti nomaina viena otru, jaunie aktieri paši veikli aiznes vai atnes nepieciešamās mēbeles, fonā nemainīgi skan agresīvi uzvelkoša mūzika, visi aktieri savas vairāk vai mazāk epizodiskās lomas iedzīvina precīzi. Atvainojos, ka šoreiz neminēšu visu uzvārdus, jo dramaturģijas materiāls lielākām, niansēs aprakstāmām lomām veidoties īsti neļauj. Tēmas pieteikums, kas atklājas jau izrādes pirmajās minūtēs, nepiedzīvo nekādu attīstību vai variēšanos.
Protams, vislielākās gaviles izpelnās Gundara Āboliņa Daces vīrs Valdis – mājsaimnieks un teātra mīļotājs vienā personā, kurā aktiera humora izjūta un aktieriskā virtuozitāte var izplesties kā pāva aste. Ir neiespējami nesmieties, kad Valdis neremdināmā aizvainojumā, acis plakšķinot, sarīko Dacei scēnu, kad viņa sadzērusies pārveļas no pirts, kur, lai viņš neuztraucas, bijušas tikai priekšnieces. Liktenīgās neremdināmās sāpēs Valdis pastumj uz Daces pusi mazu, glīti iepakotu kāzu gadadienas dāvaniņu un traģiskā eksaltācijā metas krāmēt čemodānu – braukšu pie tēta! Zāle gavilē.
Izrādes beigās, skatoties uz rozā ausu cepurītēs mulsi dejojošo izmantoto vīriešu pulciņu (īstenībā – sieviešu), noformulējas arī izrādes Sievietes un vīrieši galvenā problēma. Vienos svara kausos ir saliktas tēmas, par kurām var jautrā sevis atpazīšanā izsmieties un kuras vairāk balstītas uz vīriešu un sieviešu pasaules uztveres psiholoģiskajām atšķirībām, un tādas, par kurām tomēr gribētos piedalīties nopietnākā sarunā.
P.S. Jēdzienu "feminisms" nelietoju apzināti, jo uzskatu – lai to korekti lietotu, būtu jādodas nopietnās studijās. Nevēlos vairot paviršo vēstījumu un jēdzienu jucekli.