Dziesmu un deju svētku iespaidā šķiet, ka nu gan visi plūst uz Rīgu vien, taču izrādās, ka daudz kas smalks un jauks notiek perifērijā. Latvijas pilsētās un laukos it kā nav daudz vietu, kas atvēlētas kvalitatīvai mākslai, tomēr aizvien biežāk tieši tur izdodas sastapt patīkamus pārsteigumus, piemēram, mazu mākslas oāzi garamantu un grabažu nepārblīvētā vidē, gandrīz dabas klēpī. Šādu vietu esamība visbiežāk ir atkarīga no viena cilvēka sapņa, kā arī uzņēmības, enerģijas un prasmes sapni īstenot savā īpašumā vai pārvaldījumā. Zināms, valstiskas kultūrpolitikas rezultātā esam tikuši pie trim reģionālajām koncertzālēm, kuru arhitektūra paredz paspārni arī vizuālajai mākslai. Tādējādi varētu cerēt, ka vismaz skolas vecuma bērniem no visiem Latvijas reģioniem reizi gadā sanāk paskatīties uz kvalitātes kontroli izturējušiem mākslas darbiem.
Jūras ezis vai sirds?
Kopējā ainavā izceļas vairākas dzīvelīgas kultūrvietas, kuru vidū arvien pārliecinošāk izvirzās arī Pāvilostas mākslas rezidence PAiR. Nav brīnums, jo Pāvilostai atšķirībā no citām mazpilsētām ir paveicies ar burāšanas un sērfošanas iespējās ieinteresētiem viesiem, nereti pārtikušiem arhitektiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuriem ir svarīga vides estētika un mākslas klātbūtne. Mazajā, 1901. gadā celtajā un nesen gaumīgi restaurētajā rezidences namiņā ar krāšņi ziedošu pagalmu ir iekārtota harmoniska vide ne vien dzīvošanai un radīšanai, bet arī VV Foundation mākslas kolekcijai un mainīgajām izstādēm. Mēs turp devāmies aplūkot Sarmītes Māliņas jaunākos darbus.
Nelielā, viscaur baltā istabā sastapāmies ar minimālistisku ekspozīciju – trīs fotogrāfijas, trīs tonēti spoguļi un viens objekts. Ar nožēlu konstatēju, ka mana jaunā kompanjone izskatās vīlusies par tālā brauciena galamērķi, tomēr abas uzreiz ieinteresējāmies par stūrī zirnekļa vietā ielipušo biomorfo veidojumu no plastikas un neskaitāmām kniepadatām. Tas ir skaists un rosinošs. Balto masu viegli iekrāso sārts tonis, veidojumam liekot asociēties ar dzīvu miesu, bet kniepadatu galviņām – ar melnām, spožām ačelēm. Tad nu seko jautājums, ko mēs tur ieraugām – jūras ezi vai varbūt sirdi, kurā sadurti šķēpi. Objekta novietojums ikonas vietā telpas stūrī pagrūž interpretāciju mākslas vēstures virzienā un neizslēdz kristīgi ikonogrāfiskas asociācijas ar šķēpiem Dievmātes sirdī vai bultām Svētā Sebastiana ķermenī. Bet varbūt tomēr nevajag pārspīlēt, proti, vajag palikt pie fakta, ka redzamais nav nekas cits kā adatu "spilventiņš", tikai nolikts nevietā? Lūk, blakus fotogrāfijā ir redzama meitenes roka ar rokaspulksteņa vietā piestiprinātu melngalvainu kniepadatu spilventiņu – ļoti ērtu izgudrojumu šuvējiem.
Darbs no Sarmītes Māliņas izstādes Plastiskā operācija. Publicitātes foto
Skaistuma virsvērtība
Rosinošā stūra objekta apcerēšana noved pie atgādinājuma, ka skatāmies Sarmītes Māliņas darbus. Viņa ir autore ar konsekventi izkoptu, vietējā mākslas pasaulē labi pazīstamu pieeju. Sarmītes Māliņas uzdotās mīklas ir atminamas pēc noteiktas formulas, vajag tikai izzināt vai atcerēties viņas komunikācijas jeb radošo metodi. Tā tiek slīpēta kopš XX gadsimta 80. gadiem un ir atstājusi daudzus ikoniskus darbus laikmetīgās mākslas vēsturē, nereti gan sadarbībā ar citiem māksliniekiem (Sergeju Davidovu, Oļegu Tillbergu, Kristapu Kalnu).
Sarmītes Māliņas māksla vienmēr ir reizē emocionāla un lakoniska. To ierosina kaut kas viņas apziņā briedis, sajūtas un domas pārņēmis, kaut kas personiski aktuāls. Īstajā brīdī tas tiek notverts un iekapsulēts maksimāli vienkāršā veidolā, vajadzīgo formu bieži atrodot jau gatavu un ar mainītu jēgu lietojot redīmeida tradīcijās, vai arī speciāli pasūtot amatnieciski smalkus savu vīziju veidolus. Ar skatītāju sazinādamās caur izstādītā objekta materialitāti, māksliniece ierosina sarunu bez vārdiem. Viņas sarunas parasti iegriežas par emocionālu un vispārcilvēcisku pieredzi, tomēr nekāda lielā pļāpāšana nenotiek, jo formāli izteiksmīgie objekti šķiet skopi naratīvā un apkārt tiem strāvo klusēšanas un pārdomu telpa, kurā katrs var attīstīt sev interesantu domu gājienu.
Izstādes nosaukums Plastiskā operācija un tās tekstuālais ceļvedis šoreiz iegrožo domu plūdumu samērā skaidrā, noteiktā gultnē. Ar dažām trāpīgām metaforām māksliniece ir uzbūvējusi savu šī brīža pasaules izjūtu. Tajā ir jaušama skepse un šaubas par mūsu apdzīvoto iluzoro laiktelpu, ko reprezentē sarkanie, izļodzījušies spoguļi. Sarmīte Māliņa pieļauj, ka mākslīgais intelekts nākotnē varētu koriģēt arī spoguļattēlu un mēs tad vairs neredzētu un neatcerētos, kādi īstenībā esam. Pa to laiku katram no mums neatgriezeniski tiek veikta plastiskā operācija bez piekrišanas un bez maksas. Bērnības fotogrāfijās esam godīgi, sirdsšķīsti, vēlāk sākam krāpties, mēģinām iemūžināt sevi jaunākus un daiļākus, nekā esam, – to visvieglāk panākt, pozējot pie ziedošiem augiem un tā cenšoties piesavināties skaistuma virsvērtību un nekritiski pievienot sevi pilnībai.
Tādas, lūk, nopietnas pārdomas par laiku stāv aiz vizuāli viegli, pat rotaļīgi uztveramajiem darbiem. Pulkstenītis ar kniepadatām laikam tomēr vairāk ir sirds ar sadurtiem šķēpiem nekā jūras ezis.
Sarmīte Māliņa
Izstāde Plastiskā operācija
Pāvilostas mākslas rezidences PAiR galerijā līdz 8.VII