Šo gadu Laikmetīgās mākslas centrs Kim? noslēdz ar izstādes formātā izvērstu tekstildizaina vēstures pētījumu. Tā iegansts ir divi Rīgas ebreju mākslinieki, kas teju pilnībā ir izgaisuši no kolektīvās atmiņas pēc nāves holokaustā 1941. gadā. Ievadvārdos pieticīgi minēts, ka "izstāde tiecas sniegt argumentus par labu viņu mantojuma aktualizēšanai mūsdienu situācijā". Pēc tās apmeklējuma varu apgalvot, ka argumenti ir nostrādājuši, abu dizaineru – Ļubas Monastirskas (1906–1941) un Zālamana Levitānusa (1875–1941) – radošās darbības pēdas ir ne vien auglīgi rosinājušas līdzdalībai uzaicinātos mūsdienu māksliniekus, bet arī raisa vēlmi revidēt kultūras mantojumu, lai atrastu noderīgo līdz šim aizmirstajos slāņos.
Aktuālās metodes
Par tādos slāņos nogrimušu no šodienas skatpunkta lielā mērā var uzskatīt ebreju mākslinieku dalību Latvijas mākslas dzīvē pat nacionāli kulturālās autonomijas un ekonomikas uzplaukuma periodos. Latviešu māksla kopumā šķiet pienācīgi pētīta, konstruējot nacionālās mākslas kanonu (no kura gan nodevīgi izkrīt perifērijā notiekošais), arī baltvācu un krievu mākslinieku darbība ir puslīdz pārskatāma, turpretim priekšstats par citu mazākumtautību pienesumu Latvijas mākslas vēsturē aprobežojas ar etnogrāfiskiem iespaidiem vai klišejiskiem pieņēmumiem vien.
Par ievērības cienīgu precedentu ir kļuvusi ceļojošo izstāžu sērija Ebreju mākslinieki starpkaru Latvijā, kas kopš 2020. gada apceļojusi Rīgu, Daugavpili un Šauļus. Tās kuratori – mākslas zinātniece Nataļja Jevsejeva un muzeja Ebreji Latvijā direktors Iļja Ļenskis – uzsver, ka redzamais ir bijis tikai netverami plaša pētījuma aizsākuma rezultāts. Tā varētu būt, ņemot vērā demogrāfisko statistiku, saskaņā ar kuru Latvijā XX gadsimta 30. gadu beigās dzīvoja vairāk nekā 93 000 ebreju (pašlaik Latvijā – nedaudz vairāk par 10 000).
Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas ir veidota pavisam atšķirīgi no iepriekš piesauktās nesenās ceļojošās izstādes – stāstījuma, kas izriet no vizuālās mākslas daudzveidīgo darbu kopuma. Saskaņā ar jau ierastajiem Kim?, kā arī vispārpieņemtajiem šodienas laikmetīgās mākslas principiem un estētiku tajā nav īpaši daudz, uz ko skatīties, bet ir, par ko padomāt un parunāt. Izstāde atstāj rūpīga un ar pietāti veikta darba iespaidu, it kā kāds ar kādu būtu samājies vai sasvilpojies cauri laikiem, nevienu citu lieki netraucējot.
Kuratores Zane Onckule, Estere Kajema un Rikarda Mesnere ir izmantojušas aktuālu metodoloģiju – starptautisku sadarbību un darbu Latvijas, Vācijas un Nīderlandes arhīvos (Bauhaus Dessau Foundation, Latvijas Nacionālajā arhīvā un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, TextielMuseum un privātajos arhīvos), līdzās ekspozīcijai izvēršot plašu publisko programmu, kurā notika simpozijs, izglītojošas darbnīcas un performance.
Dialogā ar gandrīz pirms 100 gadiem radīto kuratores ir iesaistījušas mākslinieces Kristu Dzudzilo, Daigu Grantiņu, Albu D’Urbano, modes duetu Mareunrol’s, kinorežisoru Sergeju Lozņicu, kā arī ģeoarheoloģiskās izpētes grupu Ground Penetrating Radar Group, kas 2022. gada vasarā ieradās Rīgā, lai meklētu holokausta masu kapus. Par vienu no izstādes eksponātiem ir kļuvis grupas darba rezultāts – ar radaru tika kartēti pazemes slāņi Marģera Vestermaņa norādītajā vietā netālu no Rīgas Vecās ebreju kapsētas. Līdzās tam ir skatāma ukraiņu dokumentālista Sergeja Lozņicas filma, kurā notverta dzīve virs kādreizējās kapsētas Maskačkā 2014. gada vasarā.
Temps tagad ir viss!
Izstāde ir veidota kā dialogs, kurā autentiskās liecības apspēlē mūsdienu mākslinieki. Par rīdzinieces Ļubas Monastirskas personību kuratorēm ir izdevies atrast visai niecīgu materiālu klāstu – foto apliecinājumu leģendāros Bauhaus skolnieču grupas uzņēmumos un dažus viņas darinātos audumu paraugus. Toties viņas klātbūtni uzbur Kristas Dzudzilo ogles zīmējumi Tik tuvu, cik iespējams, kuros autore ir pietuvinājusi Monastirskas aci aiz briļļu lēcas, meditējot par jautājumu: "Ko nozīmē skatīties uz kaut ko, kas vairs nav redzams?"
Savukārt leģendārās drēbnieku rokasgrāmatas autoru, Kauņā dzimušo, Rīgā dzīvojušo Zālamanu Levitānusu (netop skaidrs, kāpēc viņš izstādes materiālos pārdēvēts par Solomonu), pārstāv viņa piegrieztņu grāmatas, kuras arvien ir praktiski derīgas un nu visiem pieejamas arī Latvijas digitālajā bibliotēkā. Tās liecina par enerģisku un možu personību, piemēram, kataloga ievadvārdi: "Dārgie klienti! Temps tagad ir viss! Tikai tie, kas spēj sekot tempam, gūst panākumus arī dzīvē. Pakaļpalicējiem nav glābšanās. (..) Katram drēbniekam tagad, gluži kā kādam kareivim, jāstāv pilnā apbruņojumā."
Šo līniju izstādē turpina modes dizaineri Mareunrol’s, triptihā Uzvalks – skulpturālos auduma ciļņos un izlocītā lineālā – demonstrējot savu skatījumu uz arodprasmi, augstākās klases šūšanas meistarību, tiecoties pāri ierastajam, ķermeniskajam.
Par izstādes konceptuālo asi ir uzskatāma vācu mākslinieces Albas D’Urbano instalācija Hautnah (Līdz ar ādu), kurā ir apspēlēta ideja par iejušanos cita ādā, turklāt tas darīts burtiski. Instalācijā ir inscenēta darbnīca, kurā var pašūt tērpus ar mākslinieces kailfoto dabiskā lielumā: uzvelkot kleitas, bikses, halātus, mēs it kā uzvelkam viņas ādu un aizdomājamies par sava ķermeņa ārējo robežu – saskarsmi ar citiem cilvēkiem, kas var tiekties arī cauri laikiem, – atmiņām, ko nēsājam uz sava auguma.
Izstāde Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 29.XII