Septembrī ir Dzejas dienas, zināt? No vienas puses, tā varbūt ir pat arhaiska tradīcija, ikgada kampaņa, no otras – nebūt ne lieks atgādinājums, ka dzeja no valodas, kādā runājam ikdienā, nav šķirama. Drosmīgs pieņēmums ir šāds – dzeja ir katras valodas laboratorija, kurā atvēlēta vieta hipotēzēm un eksperimentiem. 2010. gadā pie mums Dzejas dienās viesojās amerikānis, pašreiz Nepālā mītošais Džeimss Hopkinss, un japāniete Joko Danno. Atslēgas vārds ir "sadarbības dzeja" – tie abi bija pasākuši rakstīt katrs pats savu un reizē – caur tīmekli – abi ko vienu. Dzejoļi sapotējās vienā – katrs lasāms kā viens, bet abi, savietoti vertikālās slejās, ne vien vizuāli, bet arī uztverami un saprotami spēj saplūst līmeniskās rindās, vienotā veselumā.
Kāre uz divdzejoļiem
Mansards 2012. gadā abu divpadsmit "simultāno" dzejoļu ciklu izdeva ar nosaukumu Snaudošais tīģeris sapņo par Rīgu līdz ar audiodisku (Kārļa Vērdiņa un Ingas Gailes lasījums un Ievas Mežgailes muzikālais pavadījums). Sēkla izrādījās kritusi auglīgā augsnē – līdzīgs eksperiments ir arī Dzejaslodes pamatā. 2011. gadā tepat uzjundījās kāre uz "divdzejoļiem", Dzejas dienu paspārnē dzimušo ieceri atbalstījis gan VKKF, gan Rīgas dome, kā tēma kristalizējās krāsu atspulgi valodā un variāciju saspēle valodās, tostarp izskan arī latgalieši un lībieši. Astoņpadsmit dzejnieku piekrita saspēlē piedalīties – un tas ir daudz un skaisti, jo mūsu dzejnieki lielākoties tiecas būt individuālisti. Kā saka Inga Ābele: "Man liekas, mēs esam visu dzīvi bijuši kopā un nesadarbojušies."
Dzejaslode ir trāpīgs vārds – runa ir par saspēli jeb "divspēli", turklāt dzeja ik valodā ir jau iepotēta: gan tāpēc, ka tā skan, atskan un sasaucas ar mūziku, gan tāpēc, ka vārdi nemitīgi un spītīgi raujas laukā no tām robežām, kurās gribam tos iespīlēt. Globāla padarīšana, un tur neko nevar darīt.
Dzejaslodes disks ir vērienīga projekta "miesa" un galaprodukts. Te vienojušies ne vien dzejnieki, bet arī videomākslinieki un mūziķi, pērngada Dzejas dienās Pēterbaznīca pieredzēja veikuma izpausmi koncertformātā, diskā iekļautas arī intervijas ar projekta dalībniekiem (Gita Grīnberga), tulkotas i angliski, i krieviski, proti, ir godam domāts, lai disks būtu eksportējams gan dalībvalodu, gan plašākā vidē. Klausies Eduardu Aivaru, kad viņš stāsta par iesaistīšanos projektā, un nešpetnums liek visu sadzirdēt kā iepazīšanās dienesta sabiedrisko attiecību atskaiti: "Man piezvanīja un pateica, ka ir tāds projekts, un prasīja, ar ko es varētu kopā. Es teicu – man pirmā asociācija ir Akmentiņš, un tad otrā galā teica – man arī tā likās." Protams, ne visi ir priecīgi par tādu "sapārošanu" un arī "mākslu saplūdināšanu", bet intervijās materiāla ir daudz! Katrā ziņā, ja pati divdzejoļu doma ir sēkla, kas te uzdīgusi, diskā sasējies vesels lauks visa kā, kas jau nez cik reižu izrunāts, tomēr, kā rādās, izrunājams arvien no jauna.
Atšķirt uz labu laimi
Nav gadījies redzēt paša eksperimenta pamatojumu un iznākuma skaidrojumu. Nomaļus vērotājs teiktu – ākstības. Futūristi savulaik eksperimentēja ar aleatorisko jeb nejaušo rakstību – tā mēs varam sarakstīt uz papīrīšiem visādus vārdus, samest cepurē, uz labu laimi vilkt laukā un visu sarindot "dzejolī". Par Dzejaslodes gadījumu Edvīns Raups saka: "Gluži tāpat kā visas labas lietas, tas noticis nejauši." (Te gan nepiekrītu, ka allaž labas...) No otras puses, viņš saka arī tā, ka mākslas darbs palīdz tikt pie atbildes te un tagad. Un tiešām – vispirms te ir runa par dzejniekam uzdotu tēmu vai, atklāti sakot, uzdevumu, kas pati par sevi ir problēma. Proti, ciktāl dzejnieks ir gatavs veikt pasūtinājuma darbu, "nesačakarējot" dzeju, "nepārdodoties".
Otrs – īsts dzejnieks, piekritis noteikumiem, tos tieksies lauzt vai apiet. Es teiktu, ka uzdevums šoreiz bijis tāda kā intriga vai "hepenings". Diez vai kāds varēja paredzēt, ar ko eksperiments vainagosies. Ja zināt spēli "kas, kur, kad un ar ko tieši ko darīja", kad uzrakstām atbildi uz jautājumu, lapiņu aizlokām un dodam nākamajam atbildētājam, zināsiet arī to, ka stāsts ne vienmēr galā iznāk sakarīgs un asprātīgs, tā ir saspēle ar pasauli, kam ne vienmēr iegadās vaļasbrīdis, lai pievērstos tieši tev, tavām izklaidēm vai pat dziļi nopietniem jautājumiem. Antīkajā pasaulē šādas spēles līdzinieki bijuši orākuli, šodien vari iedomāties jautājumu un uz labu laimi atšķirt jebkuru grāmatu, kur izlasīsi, visticamāk, mīklainu atbildi. Tomēr Dzejaslode jo spilgti izgaismo jomu, kur valodu varam iedomāties spēlējamies vai pat nopietni strādājam pašu ar sevi, – ja nu tā mūs tikai izmanto kā rīkus sazin kādu mērķu labad? Izklausās mazliet pēc šausmu filmas, tomēr skaisti!
Citstarp, disks Dzejaslode. Krāsas nopērkams grāmatu veikalos Jānis Roze, Valters un Rapa, arī mūzikas veikalā Upe.