Šajos apstākļos, kad jau daudz piesauktais Latvijas filmu rudens maratons ir mūs tik bagātīgi piemeklējis ar regulāriem Latvijas kino jaunumiem kinoteātros, svarīgi uzturēt darba kārtībā dažas noderīgas maņas. Pirmkārt, labu atmiņu – lai jauno ziņu plūsmā neaizmirstu citas filmas, kas vēl tikai nesen piedzīvojušas pirmizrādi un arī būtu jānoskatās. Otrkārt – pedantisku vērību, lai kinoteātru afišās atrastu arī retākus seansus un pielāgotu tiem savus ikdienas skrējiena plānus, rēķinoties ar to, ka tik intensīvā repertuāra dzīvē dažas vienības var straujāk pazust no ekrāniem. Tāpēc šoreiz atgādinājums par divām Latvijas filmām, kas pirmizrādi nosvinēja oktobra pirmajās dienās un vēl ir noķeramas kinoteātros.
Interesanti, ka iepriekšējos apskatos minētais repertuāra kaleidoskops šajā gadījumā sametis kopā divas filmas, kurās būtiska nozīme ir zemei, ūdeņiem, vējiem, dabas cikliem un spēkiem, bet pārsteidzoši redzēt, cik atšķirīga noskaņa var slēpties aiz tik ierastā formulējuma "Latvijas daba".
Upurga
Hronoloģiski vispirms pie skatītājiem nonāca pieredzējušā dokumentālista Uģa Oltes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Upurga, pašu autoru apzīmēta kā "mitoloģisks trilleris savvaļā". Pieteiktā žanra noskaņas sajūtamas uzreiz – jau pirms filmas sākuma titriem baisā tuvplānā strauji izaug papardes, locīdamās kā draudīgi dzīvas būtnes; biedējoši izskatās gandrīz jebkas šajā mitri pelēkajā rudens mežā, var pat necirst sarūsējušu cirvi akmenī.
Jāpiebilst, ka Upurga ir viena no retajām filmām, kurā aerofilmējumi no drona ir patiešām mērķtiecīgi un nepieciešami, nevis tikai smukumam domāti, un arī tajos vienkāršas koku galotnes virsskatā raisa asociācijas ar mistiskos pumpuros apslēptiem draudiem. Gandrīz jāatzīst, ka vislielākie nopelni mitoloģiskā trillera izjūtu radīšanā ir tieši filmas smalki izkoptajai vizuālajai estētikai (operators Valdis Celmiņš, mākslinieks Jānis Kalniņš), kas visu laiku tur skatītāju spriedzē ar negaidītiem krāsu vai gaismu kontrastiem: spilgti oranža jaka vienmuļi tumšā mežā, sarkani zābaki netīrās upes putās, metāliska auduma kleita pēkšņā gaismas zibsnī… Un kinoteātra lielais ekrāns šajā gadījumā ir pilnīgi nepieciešams instruments maksimāla iespaida izbaudīšanai!
Šo pasauli piepilda noslēpumaini otrā plāna tēli, kuru rīkošanās balansē uz absurda robežas, – absolūti brīnišķīga Māra Ķimele kā meža večiņa, fatāli klusējošs Uģis Prauliņš kā pa viņpasauli izklejojies Kāpostvīrs, Andris Akmentiņš kā smulīgs maluzvejnieks, neskaidras motivācijas vietējie kaušļi un veikala pārdevēja, vārdā Kārlēns; sapņaina ciema kafejnīcas saimniece un pats filmas režisors ironiska "pavāriņa" lomā… un norvēģis Mortens Traviks enerģiskā šerifa lomā svilpo Laibach motīvu pavisam no citas Uģa Oltes filmas.
Ir pilnīgi skaidrs, ka šādā mikropasaulē nonākuši pilsētas pajoliņi jau iepriekš nolemti vismaz šausmīgiem piedzīvojumiem, ja ne traģiskam galam. Un skaidrs, ka šo bēdīgo perspektīvu tā pa īstam aptver tikai filmas galvenais varonis Andrejs, tāpēc tieši viņa sejā skatītājs izlasa visu svarīgāko par smagiem pārbaudījumiem, noslēpumainiem notikumiem un nepārvaramiem dabas spēkiem – aktiera Igora Šelegovska izvēle šai lomai ir nekļūdīgs trāpījums.
Zemnieki
"Tā ir piņķerīga lieta – atrast filmai varoni," saka Ivars Seleckis, kurš ar šo piņķerīgo lietu nodarbojas jau vairāk nekā piecdesmit gadu un pazīst Latvijas ļaudis daudz labāk un dziļāk nekā jebkurš cits. Ivars Seleckis ar savu kinokameru ir bijis klāt Latvijas lauku procesiem visos svarīgākajos pavērsienos, kuros mainījās lauku dzīves konceptuālais modelis, – 70. gados par nederīgām un traucējošām tika atzītas viensētas un lauciniekus mēģināja padarīt par pilsētniekiem, 90. gadi viņos pamodināja privātīpašnieka un saimnieka instinktus, XXI gadsimta sākumā iestāšanās Eiropas Savienībā pavēra starptautiskas ambīcijas, un šodien… Varbūt varam optimistiski domāt, ka viss iet uz augšu un uz labu, jo dokumentālās filmas Zemnieki gaisotne ir ārkārtīgi harmoniska; Ivars Seleckis ar savu dabiski labvēlīgo attieksmi pret Latvijas lauciniekiem un cilvēci vispār varbūt nemaz nespēj atrast vai nespēj filmēt kādu negatīvu, nožēlojamu vai ļaunu varoni. Reizēm dzīve viņa filmu varoņus padara sērīgus, apjukušus vai rezignētus, tomēr tas jau dzīvei piederas, un visi to uztver ar cieņu – gan ekrānā redzamie, gan aizkadrā jūtamie filmas radītāji.
Viens no šīs filmas varoņiem katrā ziņā ir laiks, īpaši, ja vērtējam Zemniekus, atkāpjoties ar distanci un pametot skatu uz Ivara Selecka iepriekšējām "zemnieku filmām" (tas ērti izdarāms portālā filmas.lv, kurā bez maksas var noskatīties dokumentālās filmas Apcirkņi (1973), Nāc lejā, bālais mēnes! (1994) un Zem ozola kuplajiem zariem (2007)). Laiku aizkustinoši ilustrē gan arhīva kadru un šodienas filmējumu kombinācija filmas sākumā (pats Ivars mašīnas salonā ceļā uz filmēšanu "kaut kur laukos"), gan tīri dokumentāli, bet simboliski kadri šodien – vienā kadrā ar stārķiem, bez kuriem Ivara Selecka filmas nav iedomājamas, plivinās tikpat balts drons, pašsaprotams darba instruments mūsdienīgam lauku lielsaimniekam. "Agrāk, lai filmētu no gaisa, es karājos, piesiets pie helikoptera," aizkadrā saka Ivars Seleckis. "Arhaiski, toties ar piedzīvojumiem."
Šodien ir tāds laiks, kad laukos paliek tikai tie, kas to patiešām grib, saka viens no filmas Zemnieki varoņiem. Ir acīmredzami, ka patiesu interesi par laukiem nezaudē arī Ivars Seleckis, vienlīdz lielu cieņu izjūtot gan pret tiem, kas savu graudu ražu aizved vienā piekabē vai tik vecmodīgi pieķērušies savai vienīgajai gotiņai, gan tiem, kas pārvalda simtiem hektāru vai, gluži pretēji, "negrib pieaugt" un uzreiz iejūgties ģimenes biznesā. Starp citu, es domāju, ka tieši tāpēc dzīve dāvina režisoram Ivaram Seleckim un operatoram Valdim Celmiņam tik brīnišķīgus kadrus un situācijas kā tas "kombainu valsis", par kuru nu jau runā visi, kas filmu redzējuši. Tāpēc, ka sajūt īstus dokumentālistus un radošu garu, kas neizsīkst.