Saruna par Depeche Mode ir vairākus gadu desmitus gara, un katram šīs sarunas dalībniekam došanās uz mūziķu kārtējo koncertu ir kā pienākums. Pirmkārt jau pret sevi. Tā ir visiem tiem, kurus viņu radītā mūzika pavadījusi kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad Arvīds Mūrnieks sēja šo sēklu ar dziesmu Master and Servant radio raidījumā Būsim pazīstami. Svarīga bija ne vien mūzika, bet arī mākslinieku iespaidā izkoptais tēls – tolaik Latvijā zināju vairākus cilvēkus, kuri izskatījās līdzīgi grupas līdervokālistam Deivam Gahanam un paši to ar lepnumu apzinājās, priecājoties, ka ir devuši iespēju pēc izskata atpazīt arī viņu muzikālo gaumi, kas, protams, bija priekšplānā, jo bildes vai video katrs vis nebija redzējis.
Pazīšanās zīmes
Grupas 1986. gada albums Black Celebration ir gana drūms, lai Depeche Mode tolaik patiktu arī tiem, kuri sevi uzskatīja par smagāka ģitārroka cienītājiem un kuri savus Depeche Mode krekliņus, ja tādi tolaik būtu, valkātu dziļi zem džemperu kārtas un melnajām "kasuhām", kas bija ne vien metālistu, bet arī Depeche Mode fanu pazīšanās zīme, pateicoties fotogrāfam Antonam Korbeinam, kurš palīdzēja veidot un iemūžināt mūziķu stilu.
Nedēļu pirms šajā turnejā vienīgā grupas Baltijas koncerta Tallinā 6. augustā pieņemtais lēmums, ka šo iespēju māksliniekus atkal redzēt nevajadzētu laist garām, izrādās pareizs. Protams, tas būtu pareizs jebkurā gadījumā, bet piepildītajā Tallinas Dziesmu svētku estrādes parkā pieredzētais ir tieši tas, ko varētu vēlēties jau gadiem ilgi visu acu priekšā dabiski dziestošas grupas cienītājs, jo katrs jauns albums šajā laika periodā ir bijis kā apliecinājums tam, ka viņi joprojām ir dzīvi un kaut kādā ziņā brīnās par to arī paši.
Lai cik labs būtu katrs nākamais albums kopš deviņdesmitajiem gadiem, cilvēku nedziestošo mīlestību Depeche Mode dalībnieki ir izpelnījušies jau sen tieši ar lipīgu popdziesmu radīšanu, un jaunie albumi tiek uztverti tikai kā ķeksīši, kas apliecina, ka elki vēl ir dzīvi un turpina strādāt. Viņu vecās mūzikas iespaidā attīstījusies arī popmūzika turpmākajos gados, un Depeche Mode citātus gan aranžējumos, gan melodijās gadās dzirdēt diezgan bieži, tāpēc arī pašiem mūziķiem nav īpaši lielas nepieciešamības padarīt vecos hitus mūsdienīgus, jo tas viss sadzirdams joprojām gan pašu, gan citu kompozīcijās.
Tuvu ekstāzei
Skatuves fonā visu koncerta laiku redzamais milzīgais, visādi izgaismotais burts M liek gaidīt, ka kaut kad parādīsies arī D, bet tad kļūst skaidrs, ka tas ir uzsvars uz pēdējo albumu, kura nosaukuma Memento Mori vārdi sākas ar šo burtu.
Ieraksts ir iznācis jau pēc trešā grupas dalībnieka Endrū Flečera aiziešanas no šīs pasaules. Koncertā viņam tiek veltīta dziesma World in My Eyes īpašā versijā. Arī jaunākais albums ir pilns ar lieliskām un melodiskām dziesmām, kas neatpaliek no labāko gadu paraugiem, bet mūzikas izplatības veidi ir citi, un katrs klausītājs pāris sekundēs var pārslēgties uz iepriekšējo gadu ierakstiem, lai klausītos, kā tas viss ir sācies. Lūk, arī koncerta noslēgumā skan agrīnā kompozīcija Just Can’t Get Enough. Protams, hitu ir pietiekami daudz, lai to neaptrūktos un liktos, ka izskanējis viss, ko vajadzēja, ieskaitot Stripped, kas uz mirkli atgādināja par grupu Rammstein, kura ar šīs dziesmas kaverversiju iekaroja milzu popularitāti deviņdesmitajos, un tā joprojām ir labākā dziesma Rammstein repertuārā.
Pašām programmas beigām ir atstāti divi nešaubīgi lielākie Depeche Mode hiti, īpaši mūsu pusē, – Never Let Me Down Again un Personal Jesus. Koncertā tie tiek pastiepti garāki, un apmeklētāji, kuri sparīgi kustina rokas auto logu tīrītāju ritmā, tiek novesti tuvu ekstāzei, jo arī citu mūziķu remiksu šīm dziesmām, kurās pasmelties idejas, bijis pietiekami. Dziesma In Your Room koncertā skan Buča Viga veidotajā Zephyr Mix, kurā skanējušās Garbage ģitārista Djūka Eriksona ģitāras partiju joprojām jau gadu desmitiem ilgi spēlē galvenais Depeche Mode dziesmu autors Mārtins Gors, kurš lielu daļu koncerta spēlē ģitāru, atgādinot, ka visa viņa mūzika ir blūza iedvesmota. Viena no koncerta kulminācijām ir arī viņa paša kā solista dziedātā Question of Lust. Mārtina Gora augstie piedziedājumi kā tāda ne vien šīs, bet arī citu pasauļu ne tās priecīgākās ainas pieredzējusi, emocionāli sakāpināta mazā cilvēka balss "pavelk dziļāk" vai visas grupas solista Deiva Gahana izdziedātās frāzes.
Šodien vairs nav sajūtas, ka šī varētu būt pēdējā tikšanās, – Depeche Mode mašīna darbojas perfekti, un noteikti būs tajā atkal jāiekāpj, kad tā piestās kaut kur tuvumā.