Protams, es nezinu, kā justos, ja es būtu tētis un man dzimšanas dienā uzdāvinātu Kārļa Vērdiņa jaunāko dzejoļu grāmatu Tētis. Gan jau nāktos ieslēgties garāžā un pārdomāt dzīvi. Pat ja Vērdiņš nepatīkamās lietas iespīdina acīs rotaļīgi kā sauleszaķīti un viņam nav raksturīgi nosēdināt lasītāju atmaskojošā "peļu slazda" izrādē kā Hamlets. Nezinu arī, kā man patiktu dzejoļi, ja es tos dabūtu no bērnudārza audzinātājas. Gan jau man vislabāk patiktu tētis – zinātnieks, kurš dzīvo aiz irbuleņu krūma un ar kuru pa "lodziņu" kopīgi var skatīties, "kā sniegpārslas lēkā kā blusas". Starp citu, interesanti, kā izvērstos bērnudārza izlaiduma ceremonija, ja bērni skaitītu dzejoļus no Vērdiņa Tēta? It īpaši veltījumu CSDD. Vai dzejoli par tēti – politiķi. Un beigās visi korī, smaidot un klanot galvu pie katras zilbes: "Kamēr laimi sagaidīs/ Būšu es jau izaudzis".
Izdevniecība Liels un mazs pilnībā attaisno savu nosaukumu – ir neiespējami pateikt, vai Tētis ir grāmata bērniem vai pieaugušajiem. Līdzīgi kā nesen izdotā Ingas Gailes Vai otrā grupa mani dzird?, kuru redakcija pieteica kā mēģinājumu veidot konceptuāli jauna veida grāmatu – "lasīšanas krustpunktu", kur "satiekas gan mazuļu, gan skolas vecuma bērnu, gan pieaugušo dzīves notikumi un attiecības". Arī Vērdiņa Tētis atrodas šādā lasīšanas krustpunktā. Jo īpaši noslēdzošais dzejolis zobiem "visai ģimenei" – piena, alus, protēžu un sulas zobiem.
Var teikt, ka Tētis turpina Vērdiņa Pieaugušos (Neputns, 2015. Saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu kā labākā dzejas grāmata). Tēta liriskais varonis ir kā bērns, kurš izkāpis no Pieaugušo tituldzejoļa un sācis runāt. Bērns, kuru Vērdiņš uzrunā ar iecienīto vakara pasaciņas uzrunu: "Labvakar, mūsu mazo draudziņ!", kā Trojas zirgu tajā iefiltrējot apvērstu jēgu un turpinot ar atskurbinošu: "Mēs esam onkuļi un tantes,/mēs atnācām pie taviem vecākiem,/ lai visu nakti plītētu un rītu". Arī krājumā Tētis Vērdiņš ar budistiska pasakas stāstnieka bezkaislību, bija tā vai nebija, atkāpjas pozīcijā: es gan redzu ačgārnību, bet nevienam nesolu nākt un to pasauli sakārtot. Vēstītājs Tētī ir diezgan mazs bērns, tāds, kuram vēl ir svarīgi iemānīt degunā pūpola jēriņu, dažreiz arī ausī, lai nedzirdētu vecāku strīdus. Tāds, kurš skatās uz augšu un kuram viss liekas apbrīnas vērts, jo to taču dara MANS TĒTIS.
Izmantojot sev raksturīgo šūpuļdziesmas parafrāzi, patiesībā antišūpuļdziesmu, Vērdiņš pamanās runāt par visplašākā spektra Latvijas sabiedrības sociālajām problēmām. Vērdiņš nesola, ka tūlīt vērsies durvis un nāks tētis ar medus podu. Jo tētis var meklēt kašķi drūmā dzertuvē, var bolīt acis televizorā un "visiem jaukas lietas solīt", var nesties pa šoseju ar 160 ("grieziet ceļu, putni, zvēri"), var darīt vēl daudzas citas "lielu vīru" lietas. Kā caurviju motīvs grāmatiņai cauri skan: "Gan jau tētis galā tiks/ Taisi acis ciet". Bet ir arī mīļais tētis, kurš maigi noņem skropstu no vaiga, pērk saldējumu, meistaro vakariņas un prot uzklausīt pēc darba pārnākušo uzskrūvējušos mammu ar "patiešām!", "ak šausmas!" un "jā gan!" īstajās vietās. Iespējams, tas ir veltījums brīnišķīgajiem divdesmitgadnieku paaudzes tētiem, kuri ir daudz brīvāki pret sociālo lomu spiedienu.
Agresivitāte. Infantilitāte. Emocionālās inteliģences trūkums. Vardarbība skolā. Sociālā nevienlīdzība. Nabadzība laukos. Atsvešinātība turīgajās un prestižajās ģimenēs. Pašu bērnu traumatisms. Šādi vārdi lai paliek avīzēm. Kārlis Vērdiņš nāk ar tik precīzu tēlu kā šķēps, piemēram, "guļu uz ielas kluss kā nulle". Uzdur dzīves realitāti, paceļ, drusku pagroza lasītāja acu priekšā un dodas tālāk. Kur nu tam Vērdiņam ir jādodas.
Grāmatas pievienotā vērtība ir Reiņa Pētersona ilustrācijas, kurās viņš, līdzīgi kā Kārlis Vērdiņš vārdus, lietas izmanto citādi. Viņam krāsaino zīmuļu strupiķīši un to skaidas noder atjautīgām kolāžām, līdzīgi tām, kādas bērnībā no krāsainajiem stikliņiem sakrita kaleidoskopā. Kādam varbūt to uzdāvināja tieši tētis?
Jānis Epermans ( pirmās Latvijas br