Naktī pirms Džeka Vaita koncerta pamodos ap trijiem un nevarēju vairs aizmigt, jūtoties kā vēsturiska notikuma priekšā, kaut gan piedzīvot šī mūziķa koncertus līdz šim laimējies jau astoņas reizes. Pirmkārt, tāpēc, ka bija gaidāms jau sen izpārdots koncerts tieši Rīgā, otrkārt, uzskatot, ka Džeka Vaita paveiktais ir labākais, kas noticis rokmūzikā pēdējos divdesmit gados, un sēkla šai pārliecībai tika iesēta jau pirmajā reizē, kad 2001. gadā noklausījos dueta The White Stripes albumu White Blood Cells.
Citi mūziķi sāk ar perfekti ierakstītiem studijas albumiem un tikai pēc tam nomet visus mēteļus un rotājumus nost, lai nospēlētu visu to pašu minimālā sastāvā kā mazā klubiņā vai piemājas garāžā, Džeks Vaits darīja otrādi. Un tajā laikā tas bija tieši kā naglai uz galvas, jo arvien vairāk sāka dominēt elektronika, un bija pat aizdomas, ka vēl pēc desmit gadiem neviens vairs nezinās, kas ir ģitāra. Drīz Džeks Vaits – tāpat divatā ar Megu Vaitu – jau spēlēja uz lielu festivālu galvenajām skatuvēm. Tāpēc arī šīs – viņa jaunākā soloalbuma Boarding House Reach – turnejas koncerts nelielajā Palladium koncertzālē bija ekskluzīvs un īpašs, kurā grēks neizmantot iespēju ieņemt vietu pie pašas skatuves jau pirms iesildītājgrupas Inokentijs Mārpls uzstāšanās.
Daudzi šādu Džeka Vaita vai viņa pārstāvju izvēli citu mūsu piedāvāto grupu klāstā uzskata par dīvainu, bet tā bija perfekta – grupas līderim Dambim vienmēr svarīgāks bijis saturs un nepieciešamība muzikāli izpausties, nevis forma, kas noslīpēta skolās, un tas īstums viņu vieno ar Džeku Vaitu. Vienam no vakara galvenā varoņa skatuves darbiniekiem melnā uzvalkā un hūtē dodot zīmi, ka Inokentijam Mārplam atlikusi pēdējā dziesma, noskan hits Brīvību Latvijai, un publikas kora pievienošanās piedziedājumā patiešām varēja radīt iespaidu, ka tā ir īstā mūsu valsts himna.
Diriģents un svīta
Hūtainajiem vīriem veikli novācot Mārpla aparatūru un atsedzot Džeka Vaita arsenālu, notiek vēl pēdējā instrumentu uzskaņošana, fonā skan mūzika, kas nav kaut kādas visiem pazīstamas melodijas, ko parasti dzird pirms koncertiem. Varbūt šo mūziku, improvizējot mēģinājumu telpā, ierakstījis pats Džeks Vaits? Ilgi nav jāgaida, un viss sākas. Uz skatuves cits pēc cita uznāk divi melnādainie taustiņinstrumentālisti Kvinsijs Makrerijs un Nīls Evanss, bundziniece Karla Azāra un basģitārists Dominiks Deiviss – abi ir vienīgie, kuri palikuši no dažādiem iepriekšējiem Džeku Vaitu pavadošo instrumentālistu sastāviem.
Drīz kā pirms došanās cīņā ar sarkanu lupatu satracināts vērsis, instrumentālistiem spēlējot intriģējošu ievadu, uz skatuves izšaujas pats Džeks, ar gavilējošās publikas virzienā vērstiem nikniem žestiem atgādina, ka šovakar viņš šeit būs diriģents un situācijas noteicējs, nevis visādi viedtālruņu spīdinātāji. Telefoni jau laikus neitralizēti un ieslodzīti speciālās somiņās, jo mākslinieka iepriekšējos gados izteiktais lūgums tos koncertos neizmantot nedarbojās. Pirmās divas ir jaunā albuma dziesmas Over and Over and Over un Corporation, kam seko mikslis no visa iespējamā, kur pabijis Džeks Vaits.
Apmēram puse – The White Stripes, otra puse – viss pārējais. Atrašanās ļoti tuvu skatuvei dod iespēju sekot līdzi vissīkākajām detaļām – vērot, kā Džeks Vaits diriģē visu šo parādi, ar žestiem, skatieniem, uzsitieniem pa stīgām dodot zīmes pārējiem, kuri uzmanīgi skatās, kurp Džeks dosies nākamajā mirklī, un viņiem būs jāseko, kā tas parasti notiek džeza koncertos. Visvairāk Džeks Vaits "sarunājas" ar bundzinieci, līdzīgi kā to The White Stripes laikos darīja ar Megu Vaitu. Karlas šaudīgās acis un neviltotais smaids nemelo – viss notiek šeit un šajā mirklī. Nekas nav iestudēts vakar, un arī rīt viss būs citādi. Kā reiz teica Džeks Vaits: "I’m in the right place at the wrong time? That’s how I feel every day!/Vai esmu pareizā vietā nepareizā laikā? Tā jūtos katru dienu!"
Žurka un īpašais viesis
Turnejai sagatavots zināms dziesmu saraksts, bet secība tiek mainīta, uz vietas improvizējot (dziesmu sarakstu uz grīdas nav), tas kļūst pavisam skaidrs, kad apmeklēju koncertu gan Rīgā (3. oktobrī), gan nākamajā dienā (4. oktobrī) arēnā Siemens Viļņā, un tie ļoti atšķiras. Kādai dziesmai tuvojoties beigām, Džeks Vaits dodas pie ģitāru statīviem, šķiet, vēl īsti nezinādams, kuru nākamo izvēlēsies, tehniķis steidz piegādāt ģitāru, kuru aiznesis aizkulisēs uzskaņot, un uzklausa Džeka Vaita vēlmes, kas nākamajā brīdī var mainīties.
Pārtrūkst viena stīga, un Džeks Vaits turpina spēlēt, tad vēl viena, kas citam ģitāristam būtu katastrofa, bet viss notiek, ja dzirdi un pirkstu kustības vada vienas un tās pašas smadzenes. Viena sekundes daļa, un vajadzīgā nots tiek atrasta citā vietā. Ja sanāk mazliet šķībi, tas nekas, jo šis nav nekāds skolas eksāmens, bet Džeka Vaita koncerts.
Dziesmas I Think I Smell a Rat vidusdaļā Džeks Vaits, pēkšņi improvizēdams, iestarpina motīvu no citas The White Stripes dziesmas, bet pēc tam, pārējiem par pārsteigumu, kas nolasāms viņu sejās, atgriežas pie "žurku dziesmas". Viļņā skatuves vidū ir otrs – mazāks – bungu komplekts, pie kura piesēžas Džeks Vaits, un flīģelis, pie kura ir Nīls Evanss, lai spēlētu My Doorbell, – pie mums tā visa nebija.
Rīgā tiek pieteikts kāds vakara īpašais viesis, un šķiet – vai patiešām tūliņ tiks aicināts Dambis (iesildītājus reizēm mēdz dēvēt par īpašajiem viesiem)? Bet nē – tas ir amerikāņu aktieris Džons Reilijs, kurš spēlē ģitāru uz mata kā Džeks Vaits, bet izrādās, ka vakara varonis spēlē aizkulisēs pats un aktieris tikai "tēlo rokstāru" – pirms tam bija redzams, ka tehniķis pēc Džeka Vaita norādījuma aiznes no skatuves vienu no ģitārām un aizvelk arī vadu.
Kāpēc slavenais aktieris brauc Džekam Vaitam līdzi, kļūst skaidrs Viļņā, kur Džeks viņu piesaka kā lietuvieti amerikāni (viņa māte ir lietuviete), un Reilijs šoreiz "nespēlē" ģitāru, bet izpilda dziesmu Mr. Cellophane no mūzikla Čikāga. Tāds mazs sānsolis, bet Džekam Vaitam netraucē nekas no tā, ko citi atsijā kā pelavas, – viņš izlaiž caur sevi blūzu, kantrimūziku, rokenrolu, grandžu, ņūmetālu (paklausieties Over and Over and Over) un pasniedz to kā savu, retu reizi pasmaidījis, noņemot no paša vinilplašu rūpnīcas konveijera vēl siltu. Ak, tas ir mākslīgs? Ejiet ratā, jo tas ir dzīvāks par jebkuru no īstajiem, kas jau miruši.
Aizgāja viss pa tīro
Jaunā albuma skaistais ievadgabals un pirmais singls Connected by Love tiek ilgi taupīts un noslēdz pamatprogrammu, bet, vēl pirms aplaimot un reizē aizsūtīt publiku uz mājām ar Seven Nation Army, izskan Steady as She Goes no grupas The Raconteurs repertuāra. Viļņā bija arī Broken Boy Soldier, toties Rīgā – I Cut Like a Buffalo no The Dead Weather. Pašās beigās, paņēmis, iespējams, par pašu ilgākas dienas jau pieredzējušo akustisko ģitāru un uzmaucis uz pirksta bottleneck metāla cilindru, liekot visiem saprast, kas tagad būs, Džeks Vaits apklust un skatās publikā, kā jautājot: vai jūs patiešām to tagad vēlaties? Skatiens nodod, ka arī viņš to nevēlas, bet ļaudis jau velk mūsu laika populārāko kaucamo (ooo-oo- o-o-ooo-oo), kaut zina, ka tās būs beigas, un, dziesmai sākoties, metas pēdējos sajūsmas lēcienos...
Visi pieci mūziķi iznāk un paklanās, pie viņiem pieskrien arī Reilijs, un notikums ir beidzies. Tehniķi jau steidz vākt visu nost, un cilvēki lēni atstāj zāli. Viens no viņu dzīves svarīgākajiem piedzīvojumiem ir cauri. Suvenīri – krekli, auduma somiņas, ieraksti, plakāti un citi sīkumi –, kā izrādās, jau izpārdoti pa tīro. Labi, ka Džeka Vaita akustisko ierakstu dubultplati iegādājos pirms koncerta. Par kaut kā nozīmīga beigām liek domāt arī naksnīgā Viļņas–Rīgas šoseja. Vai Džeks Vaits kādreiz vēl atbrauks? Jūtos gandrīz kā dokumentālajos kadros redzētās 60. gadu tīņu meitenes pēc The Beatles koncerta, kuras ar asarām acīs šņukst: "Tagad esmu viņus redzējusi un varu mierīgi arī nomirt."
Izbaudīt nozīmīgu aizvadīto desmitgažu mūziķu koncertus vai mūslaiku aktualitātes, kas rīt jau būs aizmirsušās, protams, arī vajag, bet Džeks Vaits nepieder ne pie vienas no šīm kategorijām – viņš veido šī laika vēsturi. Kāds pēc koncerta teica: iedomājies, kas gan būtu, ja Džeks Vaits piedzimtu četrdesmitajos un kļūtu slavens sešdesmito gadu beigās? Stop! Nekas nebūtu. 43 gadus vecais Džeks Vaits dzīvo 2018. gadā, un mēs, cik nu kuram dieviņš šodien jaunības vai pieredzes ir devis, arī.
Estēts