Kas ir tā vilkme, kas Dziesmu un deju svētkos Mežaparka Lielajā estrādē un Daugavas stadionā sapulcē pat tos, kuri ikdienā koru un tautas skatuves dejas mākslas koncertiem iet ar līkumu? Kas ir tas spēks, kas ļauj mums atkal sajusties vienotiem, aizmirstot visas ikdienas ķildas un skepsi? Kas atslēdz dvēseles un liek atkal un atkal acīs iemirdzēties saviļņojuma asarām, klausoties jau daudzreiz dzirdētās dziesmas? Un kas dažas no tām laika gaitā padara par mums ļoti īpašām – mūsu spēka vai likteņa dziesmām? Vārdā nenosaukts, tas ir šo svētku tradīcijas, mūsu kultūras sakņojuma un mentalitātes noslēpums. Tam ir jau daudzu mūžu garantija.
Šovasar XXVI Vispārējos dziesmu un XVI Deju svētkos bija rekordliels dalībnieku skaits – kopā 43 219, un 65 svētku pasākumus 25 norises vietās klātienē apmeklējis aptuveni pusmiljons skatītāju. Šis manās acīs nav masu pasākums. Šis ir visas mūsu tautas rituāls. Iespaidīgs, iedvesmojošs un ārkārtīgi nozīmīgs, jo ir tik īsts! Tas apliecina mūsu tautas vitālo dzīvotspēju, talantīgumu un mērķtiecību, visas ikdienišķās žēlabas aizslaukot tālu prom, malā. Vienlaikus šis ir tilts, kas spilgto, emocijām piepildīto svētku brīža izdzīvošanu savieno ar pagātnes un nākotnes gājumu. Visā tajā ir kaut kas tik monolīts un nedalāms, kāds kristiešiem ir Svētās Trejādības simbols. Dziesmu svētki ir mūsu Gaismas pils, kuru ik pēc pieciem gadiem izdziedāt, bet šajos svētkos – arī izdejot ārā no ikdienības tumšās dzelmes. Svētku noslēguma koncerts uz šo mērķi veda zvaigžņu ceļā. Jā, šāds bija šī koncerta nosaukums, pasmelts no mūsu mūzikas poētiskā klasiķa Pētera Barisona jauktā kora miniatūras Pa zvaigžņu ceļu, kas līdz ar to nonākusi šī koncerta tituldziesmas godā.
Zvaigžņu ceļā
Tomēr koncepcijas mani neinteresē, lai cik meistarīgi vai ambiciozi būtu savērpti to literārie vēstījumi. Arī labi uzrakstīto, kompakto Latvijas vēstures aprakstu un programmiņas bukletā publicētās Ineses Zanderes dzejas atstāšu citai vietai un reizei. Esmu no tiem, kuri grib svinēt svētkus dziesmai, un vispirms skatos un izbaudu, kā noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns ticis galā tieši ar šo pašu galveno uzdevumu. Pārējais – Uģa Brikmaņa režija, Aigara Ozoliņa scenogrāfija, Māra Kalves videomāksla (tā bija ļoti atbilstoša, estrādes jumta apmalē izceļot arvien jaunus tautiskos ģeometriskos rakstus), Evijas Dāboliņas veidotie virsdiriģentu tērpi gaišā toņu gammā ir palīglīdzekļi.
Koncertā, kura saturs ir tik ļoti blīvs un ilgst vairāk nekā četrarpus stundu, vissvarīgākā ir dramaturģija. Ir pilnīgi skaidrs, ka nekad nebūs iespējams vienā vakarā izdziedāt visas mums būtiskās dziesmas. Daudz svarīgāks par to, vai kāda nav nepelnīti piemirsta, aizlaista vēstures atmatā, ir kopiespaids un tas, vai, tiešā un simboliskā nozīmē atrodoties dziesmu kalnā (Mežaparka estrādē), arī koncerta virzība ved kalnup. Vai ir kulminācija? Koncerts saviļņo vai garlaiko? Dziesmoto zvaigžņu ceļu uzlūkojot no šāda skatpunkta, varu likt roku uz sirds un teikt – tas bija izdevies. Tas tā bija, par spīti neveiksmīgajai Valsts prezidenta runai, par ko tagad vārās visi sociālie tīkli.
Skaida likteņa upē
Nu kāda nozīme neveiklām runām iepretim brīdim, kad kā no pārplēstām debesīm pāri asinssarkani izgaismotajam korim un visai estrādei pastardienas iznīcības spēkā grandēja Ivetas Apkalnas spēlēto ērģeļu negaiss, ar šo izvērsto starpspēli ievadot Lūcijas Garūtas lūgšanu Mūsu Tēvs no kantātes Dievs, Tava zeme deg. Goda diriģents, sirmais vecmeistars Edgars Račevskis, ar jauktajiem un vīru koriem to pārvērta par kaut ko vairāk nekā tēvreizi. Stindzinošu nojautu klusumu izaudzējot līdz saplosītu dvēseļu kliedzienam un atverot slūžas skaudrajai vēstures atmiņai, maestro Račevskis ar Lūcijas Garūtas skaņām mūs ļoti eksistenciāli brīdināja, ka arī šodien Latvija var pēkšņi būt kā skaida likteņa upē. Savukārt koncerta sākumā vecmeistars uzmundrināja ar savu un Dziesmu svētku īpašo vitālo vizītkarti – Valtera Kaminska un Imanta Ziedoņa Mūžu mūžos būs dziesma, kopā ar vīru koru dziedātājiem priecājoties, ka svētkos atkal "nāk meitene baltās zeķēs".
Pateicoties Māra Sirmā teju vai pārcilvēciskajai spējai iedvest kopkorim īpašu, nelokāmu spītu, Emīla Dārziņa un Raiņa Lauztās priedes kļuva par šī koncerta pirmo dziesmu, kura pēc dziedātāju un publikas pieprasījuma bija jāatkārto. Māra Sirmā suģestija kopā ar Raimonda Tigula vienkāršo, lakonisko, taču ļoti iedarbīgo dziesmas Lec, saulīte! mūziku bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai mēs piedzīvotu vienu no būtiskākajām, gaišākajām un spēcinošākajām šī vakara emocionālajām kulminācijām.
Savukārt par gaiši lirisku pašas tautas garīguma kulmināciju, tajā cildinot arī Pūt, vējiņi, izvērtās Uģa Prauliņa brīnišķīgās Dievaines ar latviešu tautasdziesmu vārdiem, Sigvardu Kļavu virsdiriģenta tribīnē, instrumentālo grupu un jaunajām solistēm Agati Burkinu, Katrīnu Paulu Felsbergu un Asnati Rancāni. Interesants un atraktīvs bija virsdiriģenta Ivara Cinkusa mēģinājums iesaistīt publiku Uģa Prauliņa līgotnēs Kas dziedāja Jāņu nakti, tomēr tā bija tikai iesildīšanās Emiļa Melngaiļa skaistajam, bet faktūrā sarežģītajam Jāņuvakaram, kas Jāņa Zirņa vadībā apliecināja jauktā kopkora meistarību. Īpaša Jāņuvakara interpretācijas rota bija Guntas Gelgotes dzidrā soprāna solo dialogā ar Jura Vizbuļa tenora vīrišķīgi bramanīgo tēlu, kas ļoti piestāvēja skaņdarba noskaņai.
Atradumi bez riska
Mācoties no iepriekšējo Dziesmu svētku kļūdām, Mārtiņam Klišānam ir izdevies svētku noslēguma koncertā izvairīties no nepārbaudītiem pirmatskaņojumiem un atbilstoši godināt mūsu klasiķus, taču viņš ir arī pratis atsvaidzināt programmu ar lieliskiem atradumiem. Tādi bija, piemēram, Kanādā savu otro mūža pusi aizvadījušā komponista Tālivalža Ķeniņa Es meitiņa kā rozīte, kuru ar sieviešu koriem pārliecinoši interpretēja virsdiriģente Māra Marnauza, un mūsu spilgtākās mūsdienu latgaliešu komponistes Ilonas Rupaines Jumja dziesma, kuru atskaņojot goda virsdiriģents Jānis Zirnis spēlējās ar sieviešu koru un kora solo grupas dialogu. Galu galā arī klasiķa Alfrēda Feila apdare jauktajam korim Aiz ezera augsti kalni nav mūsu Dziesmu svētku repertuāra ikdiena. Atradumu blokā ierakstāma arī Jura Karlsona Ūdens sauca, akmens vilka (virsdiriģents Ints Teterovskis) un Selgas Mences Gara, gara šī naksniņa (virsdiriģents Gints Ceplenieks).
Milzīgā valsts karoga ceļš uz augsto mastu goda virsdiriģenta Jēkaba Ozoliņa vadībā izvērtās sirsnīgi latvisks (nevis pompozi maršējošs), pateicoties Jāņa Lūsēna Karoga dziesmai ar Raiņa dzeju, un goda virsdiriģents Jānis Erenštreits bija īstais, nosvērtais vīrs, kuram uzticēt Dievs, svētī Latviju. Savukārt Jura Karlsona Karoga ceļš pūtēju orķestru skanējumā koncerta prologā godināja vēsturiskā Dziesmu svētku karoga uzvilkšanu.
Jaunu, svaigu krāsu šajos Dziesmu svētkos ienesa Valda Zilvera pērn sieviešu korim radītā Es pārsviedu zelta zirni ar tautasdziesmas vārdiem, kas izskanēja ar Ilzi Valci pie virsdiriģentes pults. Gan komponists, kurš jau ilgi un ar radošu izdomu savā jaunradē pārtver mūsu tautas mūziku, gan Ilze Valce, kura jau kopš 90. gadiem pacietīgi kopusi koru kultūru Liepājā, bet virsdiriģentes tribīnē debitējusi tikai 2013. gadā, nav vārdi, kuri līdz šim būtu lutināti ar pelnītu mirdzumu lielajā Dziesmu svētku estrādē.
Pašā virsotnē
Atgriežoties pie augstākajām emocionālajām virsotnēm jau pēc zelta griezuma koncerta ritējumā, jāapstājas pie Mārtiņa Brauna un Jāņa Petera dziesmas Mīla ir kā uguns, kas tikai kāda "tehniska" pārpratuma dēļ netika atkārtota, kaut arī koris to nepārprotami pieprasīja. Lai gan Zigmara Liepiņa fragmentos no rokoperas Lāčplēsis Dons atklājās jaunā, daudzsološā gaismā, viņa balsij vēl nav pa spēkam tas plūdums un emocionālā suģestija, ar kādu Mazs bērniņš krustcelēs uz visiem laikiem iegūlis tenora Jāņa Sproģa vēsturiskajā dziedājumā.
Iedvesmojošu jaunatklāsmi negaidot sagādāja viens no sen zināmajiem Dziesmu svētku simboliem, Raimonda Paula dziesma Manai dzimtenei, kuras ievadam dzejnieks Jānis Peters šogad sacerējis jaunu tekstu. Tas izskanēja paša dzejnieka klātbūtnē, ierakstīts viņa paša balsī, vēstot, ka beidzot mēs visi atkal esam mājās. Jā, tieši tik vienkārši – beidzot esam savās mājās. Dziesmu svētkos, kuru repertuārs nu jau teju trīs gadu desmitus vairs nav pakļauts varas cenzūrai. Mājās veda arī Imanta Kalniņa Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš, kuru ejot Mārtiņa Klišāna vadībā un Riharda Dubras aranžējumā kopkorim piepulcējās arī dejotāji, ērģelniece Iveta Apkalna, trompetists Jānis Porietis, Ivo Krūskops (zvani) un visa estrāde ar mobilo tālruņu un lukturīšu gaismiņām jau naksnīgajā tumsā.
Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava, Jāzepa Vītola Gaismas pils un nu jau tradicionāli visu goda virsdiriģentu diriģētā latviešu tautasdziesma Pūt, vējiņi Jurjānu Andreja klasiskajā apdarē ir Dziesmu svētku vērtības, kuras nav apspriežamas. Tās un to radītais spēks ir tikai jāieslēdz dziļi sirdī un kaulos. Līdz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem, kuri 2023. gadā svinēs jau 150. jubileju.
nevaru pierast pie meliem
Pravietisnejaukais
Ja