Ir tādas izrādes, par kurām vienkārši nedrīkst neuzrakstīt, ja tava profesija ir saistīta ar publisku izteikšanos. Tāds Latvijas teātru repertuārā šobrīd ir Liepājas teātra teātra galvenā režisora Dmitrija Petrenko iestudējums Yen, kas skatāms koncertzāles Liepājas dzintars kamerzālē.
Izrāde noteikti nav par to, par ko tā objektīvi sižetiski ir, vai vismaz tikai par to – par diviem pusaugu puikām, kuri dzīvo Mauglim līdzīgu dzīvi kopā ar suni Talibanu, kas badā un savos ekskrementos mitinās atsevišķā istabā. Laiku pa laikam pie viņiem ieklejo viņu atkarīgā mamma – košs, paplūkāts kanārijputniņš, kura nevienam eksaltēti teatrālajam čiepstienam, lai kā puikām gribētos, nevar ticēt. Laura Jeruma ir ne vien precīzi izstrādājusi hroniskas alkoholiķes uzvedību un plastiku līdz sīkākajam žestam, bet arī ļoti ticami iemieso degradētas būtnes morālo relatīvismu un atkarīgas personas psiholoģiju – jauna bundžiņa rokas stiepiena attālumā aizslauka visu iepriekš runāto un solīto. Dmitrijam Petrenko izdodas panākt vispārinājumu un dziļi pieskarties ikviena pieauguša cilvēka sarētotajai dvēselei, kurā valda alkas pēc maiguma, saprašanās, glāstiem un patiesā kopā būšanā dalītiem brīžiem.
Ne velti režisors ir uzskatījis par vajadzīgu programmiņā publicēt ārstes psihoterapeites Guntas Andžānes pārdomas: "Šodienas sabiedrības džungļos cilvēki labprātīgi iekāpj nebeidzamo pienākumu, darba un panākumu vairošanas vāveres ritenī. Emocionāli siltas attiecības, pieskārieni, ieskatīšanās otram acīs, ieinteresēta parunāšanās, nedalītas uzmanības un laika veltīšana otram ir kļuvušas par laikmeta deficītu."
Diez vai kādam ir drosme atzīt, cik daudz sabiedrībā ir pa īstam vientuļu cilvēku. Tāpēc labi der stāsts par viņiem, brāļiem, kuriem uz abiem ir viens T krekls, ko izstrādāti veiklām kustībām apmaina, ja kādam jāiziet no dzīvokļa. Citādi – emocionālā invaliditāte vai vismaz nopietnas emocionālās veselības problēmas skar arī cilvēkus smalkos uzvalkos un stilīgos zābakos.
Midzenī iedegta gaisma
Valta Skujas Henčam ir sešpadsmit, Kārļa Ērgļa Bobijam – trīspadsmit. Viņi dzīvo vieni paši gandrīz tukšā dzīvoklī. No praktiski vienīgās mēbeles – vecas dīvāngultas bez jebkāda pārklāja vai spilvena – dveš nabadzība un nevīžība. Neomulīgi. Vējo brutāla pamestība un vientulība. Pelēkām zombiju sejām abi tīņi blenž porno filmas pilnā skaļumā praktiski bez jebkādām emocijām. Jaunākais, Bobijs, ik pa brīdim izmet kādu jēlību, bet brāli tas tikai kaitina. Šķiet, abi tās skatās jau kuro stundu un nevienam nav iekšā izslēgt. Varbūt arī tāpēc, ka tālāk būs klusums un tagad vismaz kaut kas notiek? Režisors izrādes kamertoni uzdod mokoši neērtu, liekot arī skatītājam ilgu laiku piedalīties viens pret vienu abu brāļu skumjajā realitātē. Beidzot vecākais brālis ar agresīvu kustību pamostas no apātijas, ar riebumu izslēdz filmu, aizmet pa gaisu pulti, momentā ielec gultā un uzgriež brālim muguru. Viss, esmu izslēdzies. Gultasveļas nav. Gandrīz fiziski sajūti, kā dīvāna raupjais audums berž Henčas ādu.
Taisnība Guardian recenzentam, kurš secina, ka luga pirmajām gaidām drīz vien liek apmest kūleni. No PlayStation un porno atkarīgie tīņi, kuri pārsvarā sazinās skatoloģiskā leksikā, ir tikai pati virskārta stāstam, ko savā lugā grib vēstīt dramaturģe Anna Džordana. No brīža, kad bračku vientulības sasmakušajā midzenī ienāk pa logu novērotā spocīgā kaimiņu meitene Dženifera, ir skaidrs, ka stāsts ir pa to, ka mīlestība spēj atmodināt no miroņiem. Madaras Viļčukas atveidā Dženifera ir, nu, rotaļīgā atspole Odrija Hepberna, ja ne tas mirušā tēva izstaipītais džemperis, vai meitene no Botičelli gleznas, ja vien ne tā slikti apgrieztā zēngalviņa. Viņa puikām uz īsu brīdi kļūst par visu ģimeni, cenzdamās īsā mirklī atklāt par pasauli to labāko, ko viņi nekad nav pieredzējuši. Varbūt tikai nojautuši, ka kaut kas tāds pastāv. Dženifera ir māte, māsa un Henčas pirmā mīlestība vai vienkārši pirmā dzīvā meitene viņa tuvumā, vienā vārdā – maigums un rūpes. Bet, tā kā Yen nav Disneja animācija, bet drīzāk – dāņu kino, šis ir skaudrs stāsts arī par pretējo – kā pārpratumi, ievainots pašlepnums, nespēja paust emocijas, nesarunāšanās var arī to visu iznīcināt un atmest atpakaļ dzīvā miroņa stadijā. Joko Ono savā retrospekcijā Kauņā sasiet ar auklu kopā saplīsušu trauku lauskas ir vieglāk. Petrenko kopā ar aktieriem rāda, ka cilvēkiem ir grūtāk tikt pāri pārpratumu plaisai, kas plešas ar katru brīdi platāka. Nav iespējams vairs ne vien sarunāties, bet vispār pārvelt kaut vārdu pār lūpām.
Skatīties uz bērniem, kuriem ir jāvāķī savi vecāki un jābūt pieaugušiem, pārlecot pāri savai bērnībai, ir ļoti smagi.
Ar šo izrādi Dmitrijs Petrenko turpina apliecināt, ka viņu teātrī interesē nopietnas sarunas par sāpīgām tēmām, kuras cilvēki visbiežāk nostumj zemapziņā vai risina kopā ar terapijas biedriem vai pat tikai aci pret aci ar savu psihoterapeitu. Būtiski piebilst, ka režisoram svarīgi šķiet apvienot intelektu ar jūtīgumu.
Kā lai viņš to zinātu?
Kārļa Ērgļa Bobijs lēkā un dīdās kā uz atsperēm. Paiet zināms laiks, kamēr atklājas, ka Bobijam ir garīga rakstura problēmas. Aktierim izdodas radīt tādu cilvēcisku būtni, kura pirmajā brīdī šausmīgi tracina ar savu hiperaktivitāti un uzmācību, bet pēc tam – jau pietrūkst. Kaut kas Bobijā ir tik neviltots un īsts, kas viņu sarado ar kucēnu, kurš nevar nepatikt, pat ja čurā uz grīdas un grauž paklāju.
Kad likumsakarīgajā notikumu ķēdē, par kuru liecina lakoniskie scenogrāfa un kostīmu mākslinieka -8 signāli telpā "rapist" un "therapist", Bobijs ir nonācis ārstniecības iestādē (kaut kā tak brāļa sirdssāpes bija jāatriebj), viņš izskatās kā izslēgta lampa. Tukšs. Cits. Izbeidzies.
Valts Skuja sešpadsmitgadīgā Henčas lomā apliecina dramatiskā aktiera potenciālu. Viņa Henča runā ļoti maz. Visi pārdzīvojumi ir jāizsaka ar skopām kustībām un skatieniem. Aktierim izdodas paņemt pavadā visu skatītāja līdzjūtību. Tajā ir tik daudz ievainojamības un trausluma, ka brīžiem, šķiet, nedrīkst pat elpot. Dmitrijs Petrenko spējis būt dziļi smalkjūtīgs.
Kā Henča varētu zināt, kā sasiet šlipsi vai pieskarties sīkai, tievai meitenei, ja 00–24 ir skatījies pornofilmas? Kā pārdzīvot kaunu par to, ka pirmajā naktī ar meiteni apčurājies? Bobija bezspēcīgais niknums, sāpes, izmisumu un ciešanas – to visu Valsts Skuja pārraida ar dziļu psiholoģisku piesātinātību, bez mazākās aktierspēles liekvārdības vai patētikas.
Iestudējumu iesaku noskatīties gan tiem, kas seko Dmitrija Petrenko ceļam teātrī, gan Liepājas teātra jauno aktieru pirmajām lomām profesionāļu statusā, gan jebkurai dzīvai dvēselei, kuru nodarbina jautājums, kas cilvēku padara par cilvēku.
Asociatīvi iespējams saskatīt paralēles ar Franka Vēdekinda bērnu dvēseles traģēdiju Pavasara atmoda un Pītera Šefera drāmu Equus.
Vienīgās iebildes: saspiestās bundžiņas un cigarešu izdeguļi, kas regulāri izkārtoti uz grīdas zem skatītāju krēsliem, šķiet, lieks gājiens. Diez vai tas padarīs mūs tuvākus autentiskajai videi, kurā dzīvē varētu noritēt šis stāsts. Tās ir un paliks tikai dekorācijas, un starpbrīdī, kāpjot pāri bundžiņām, skatītāji dosies apēst savu kūciņu, caur Liepājas dzintara oranžajiem sāniem veroties burvīgā ainavā. Bet tas neliedz mums apzināties savu cilvēcību un piedzīvot patiesu līdzjūtības saviļņojumu.
Līdz galam īsti nenoticēju mammas pārdzimšanai, kura pie Bobija ieradās trikotāžas kleitā un eglīšu auskaros kā taisnā ceļā no visapgarotāko māmiņu madarošanas saieta. Bet kaut nu man simtreiz nebūtu taisnība. Es arī gribētu, lai tā notiek.
Bobijs iestājas loga ailā. Viens īss "vau!". Lēciens tumsā? Vai tikai skumjš sveiciens Talibanam? Dmitrijs Petrenko ir iecienījis atvērtos finālus.
YEN
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 25.XI plkst. 14 un 19, 26.XI plkst. 14, 6.XII plkst. 14 un 19, 25.I plkst. 19