Vispirms skaidrības labad: šīsvasaras festivāls Summertime. Aicina Inese Galante, kura koncerti visu pagājušo nedēļu ik vakaru notika Dzintaru koncertzālē, bija devītais pēc skaita, taču vienlaikus – pirmais, kuru rīko jaunizveidotais Ineses Galantes fonds. Operdīvas un viņas agrāko gadu sadarbības partnera – Hermaņa Brauna fonda – ceļi ir šķīrušies.
Piedodiet, ja rakstītais skan ciniski, taču, no egoistiska klausītāja skatpunkta raugoties, nu mums Dzintaru koncertzālē ir divi festivāli – mūzikas dažādībā piesātinātā Ineses Galantes Summertime nedēļa un jauns festivāls Artissimo, kas sauc klausīties mūziku Jūrmalā nedēļas nogalēs un pirmoreiz piedāvā arī muzikālas filmas. Tomēr kvalitatīvu klasiskās simfoniskās mūzikas un džeza programmu Dzintaru koncertzāles vasaras sezonā joprojām vēl ir par maz, lai atdotu tai kādreizējo slavu un auru, – tā joprojām proporcionāli ir mazākumā.
Izceļ no ikdienas
Inese Galante ar saviem domubiedriem gājusi grūtāko ceļu, riskējot piedāvāt publikai intensīvu vasaras koncertu nedēļu no pirmdienas līdz svētdienai. Turklāt festivāla atklāšanas vakarā pirmdien, 12. augustā, skanēja ļoti nopietna opermūzikas programma – tikai abu izcilo šāgada 200 gadu jubilāru Džuzepes Verdi un Riharda Vāgnera operu fragmenti viesu – zviedru dramatiskā soprāna Emmas Veteres, vācu mecosoprāna Kristīnas Kosrovi –, pašas Ineses Galantes un viņas tuvāko Latvijas kolēģu starptautiski atzīto dziedātāju – tenora Aleksandra Antoņenko un basbaritona Egila Siliņa – priekšnesumā.
Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, šī koncerta rīkotājiem un diriģentam Ģintaram Rinkevičam (Lietuva) šis koncerts izvērtās negaidīti ekstrēmā pārbaudījumā, jo pašā pēdējā brīdī tapa zināms, ka saslimis un neatbrauks Vāgnera tenors zviedrs Larss Klēvemans. (Turklāt arī viņš bija izsaukts dziedāt sākotnēji paredzētā vācu tenora Andreasa Šāgera vietā!) Tādas pēkšņas solistu maiņas operpasaulē notiek bieži. Ineses Galantes fonds un festivāla mākslinieki ar šo situāciju tika galā perfekti, nemainot koncerta programmas koncepciju.
Vāgnera daļu glāba Aleksandrs Antoņenko un Egils Siliņš, kurš pēdējos gados pasaulē ir īpaši pieprasīts tieši kā Vāgnera operlomu interprets. Līdztekus viņam šajā daļā paredzētajai un iespaidīgi nodziedātajai Votāna ārijai (no Reinas zelta 4. cēliena) viņš kopā ar Emmu Veteri pārliecinoši atskaņoja Zentas un Klīstošā holandieša duetu no operas Klīstošais holandietis otrā cēliena – nolādētā, skarbā vientuļnieka un eksaltētās, teiksmu varā esošās jaunavas tikšanos viņi izdziedāja, liekot ikvienam nodrebēt likteņa neatvairāmā spēka priekšā.
Emma Vetere jau pirms tam Zentas balādē bija apbūrusi klausītājus ar savu spēcīgi plašskanīgo, raženi krāšņo balsi – gan spēkpilni spožu, gan arī meistarīgi apvaldītu, apgaroti maigu un līdzeni aizplīvurotu soprāna augšējās virsotnēs, bet tik sulīgu, atvērtu un dzelmes dziļu diapazona lejās, ka pat mecosoprāni to varētu tikai apskaust. Ne velti dziedātāja plūkusi laurus 2005. gada operbalsu konkursā Neue Stimmen (Vācijā). Iepretim viņai Kristīna Kosrovi spodri mirdzēja mecosoprāna augstajā tesitūrā, īpaši Vāgnera soprāna lomā – Zīglindes ārijā (Valkīra, 1. cēliens).
Aleksandrs Antoņenko, kurš nu bija vienīgais tenors koncertā, pārsteidza ar iepriekš neplānotu, taču pārliecinošu iznācienu Ērika kavatīnē (Klīstošais holandietis, 3. cēliens). Taču īsti satriecošs mākslinieka priekšnesums bija Džuzepes Verdi mūzikas daļā – viņa spožā mākslinieciskā forma gan vokālajā, gan tēlu – Otello, Gabriēles Adorno – psiholoģiskās interpretācijas ziņā bija šīs daļas mugurkauls un virzošais spēks līdz pat izjustā ansamblī ar Inesi Galanti nodziedātajam Aīdas un Radamesa pirmsnāves duetam.
Egils Siliņš apbūra ar basbaritona cēlo plūdumu Makbeta ārijā. Vai tā ir mērķtiecīga tuvošanās lomai, ko viņš līdz šim vēl nav dziedājis? Inese Galante Aīdas romancē (1. cēliena lūgšanā) un Leonoras ārijā (Likteņa vara, 4. cēliens) pārliecinoši pierādīja, ka balss apjoms (skaļums) nebūt nav pats nepieciešamākais, lai saviļņojoši atklātu iekšējo drāmu. Vienīgais, kas traucēja baudīt šo vakaru, bija tā vadītājs aktieris Ivars Kalniņš ar savu frivolo stilu, kurš iederētos tikai kādā kapustņika balagānā. Tāds konferansjē patiešām ir katastrofa!
Brīnumainā karavāna
Tik atšķirīgi – vispirms drosmīgām improvizācijām bagātajā Igora Butmana džeza kvarteta (saksofonists I. Butmans, pianists Antons Baroņins, kontrabasists Vitālijs Solomonovs, bundzinieks Eduards Zizaks) vakarā (17.VIII), bet pēc tam galā koncertā jau izsmalcināti krāšņā simfodžeza versijā, draiskā saspēlē ar LNSO pirmajām vijolēm – izskanēja slavenais džeza standarts – Djūka Elingtona orķestra trombonista Huana Tisoli komponētā Karavāna, kas kopš pirmatskaņojuma 1936. gadā piedzīvojusi neskaitāmi daudz muzikālu versiju.
Butmana kvartets, nepārkāpjot tradīciju robežas, aizrāva ar virtuozitāti, izsmalcinātību, īstu eleganci, radošo brīvību, enerģisko pašatdevi un arī nostalģisku sentimentu amplitūdā no amerikāņu džeza klasikas līdz padomjlaiku populārās multfilmas Brēmenes muzikanti melodijām, kuras izdzirdot publika nekavējoties aplaudēja. Igors Butmans joprojām nav rutīnas nogurdināts, viņa tenorsaksofons gan impulsīvi izārdās, gan apbrīnojami maigi un izjusti dzied.
Tieši instrumentālā džeza baudījums dominēja arī koncertā, kuru Plasido Domingo juniors sniedza kopā ar Latvijas mūziķiem – pianistu Hariju Bašu, saksofonistu Kārli Lāci, basistu Reini Ozoliņu, perkusionistu Tjago Loei, bundzinieku Kasparu Kurdeko, ģitāristu Artūru Kutepovu un taustiņinstrumentālistu Oskaru Račevski. Domingo dēls, kurš dziedāt publikai sācis tikai pirms trim gadiem, šķita samulsis uz tik lielas skatuves. Viņam ir skaista balss, taču trūkst skatuves pieredzes. Viņa tenora patīkamais tembrs daudz labāk izpaužas ierakstos, brīvs no lampu drudža.
Pārsteigumu harmonija
Festivāla galā koncerta bīstami plašo spektru no Hendeļa baroka līdz spiričueliem, Raimonda Paula dziesmām un grupas Queen Fredija Mekurija un operdīvas Montserratas Kavaljē leģendārajam olimpisko spēļu hitam Barcelona izdevies apvienot harmoniski un gaumīgi. Tiesa, bija jūtams, ka G. F. Hendeļa mūzikas caurredzamā faktūra nav un nebūs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, īpaši jau tā mežradznieku, stiprā puse. Toties ar cik pārliecinošu stāju un žestu visu programmu diriģēja LNSO kādreizējais galvenais diriģents Terje Mikelsens! Gados, kamēr viņu te neredzējām, diriģents ir audzis dinamiski un lika orķestrim uzdzirkstīt gan J. Štrausa operetes Sikspārnis uvertīrā, gan operu un mūziklu mūzikā, gan simfodžezā un Raimonda Paula dziesmu jaunajās aranžijās.
Pati festivāla saimniece Inese Galante mirdzēja virtuozajā G. F. Hendeļa Almirenas ārijā, brīnišķīgi izkoptā saskaņā ar kontrtenoru Sergeju Jēgeru (Pie Jesu no E. Loida Vebera Rekviēma), smeldzīgajā Kerijas dziesmā no R. Paula mūzikla Māsa Kerija un pat sadziedot ar Donu poproka hitā Barcelona. Vai tiešām koncertā blakus dzidri un glāsmaini skanīgajam Sergeja Jēgera kontrtenoram vajadzēja krietni vien blāvāko "krievu brīnumu" Oļegu Bežinskihu, un vai viņam, nevis pavadītāja lomā noliktajam ģitāristam Kasparam Zemītim vajadzēja uzticēt Hoakina Rodrigo ģitāras Aranhuesas koncerta aizgrābjoši skaistās vidusdaļas solo – par to atļaujiet šaubīties.
Kaut arī ne gluži perfekts tenora augšās, ar patīkamu tembru un skatuves šarmu ne tikai Verdi un Pučīni, bet arī spiričuelu repertuārā priecēja Vācijā strādājošais amerikāņu tenors Rejs M. Veids. Par spīti Intara Busuļa improvizētāja talantam, īsto šarmu Raimonda Paula dziesmām Mežrozīte un Ja tebja risuju piešķīra paša maestro klātbūtne pie klavierēm, viņa viegli atsperīgais pianista piesitiens klasiķa Djūka Elingtona spēles stilā.
Festivāla septiņos koncertos uz Dzintaru koncertzāles skatuves tika prezentēti septiņi jaunie mūzikas talanti. Vispārsteidzošākais likās Daniila Kuzmina (Rīgas 3. mūzikas skola) priekšnesums, daiļskanīgā zēna soprānā izpildot dziesmu no XX gadsimta leģendārā itāļu brīnumbērna Robertīno Loreti repertuāra. Talantīgajiem bērniem un jauniešiem šis bija ļoti svarīgs notikums, jo, lai gan viņi jau ir starptautisku konkursu laureāti, iespēju uzstāties viņiem nav daudz. Kur nu vēl starptautiskā festivālā, "iesildot" pasaules klases māksliniekus.
Bet pats svarīgākais: pāri iespaidu dažādībai valdīja tā īpašā, sirsnīgā gaisotne, kādu ar savu klātbūtni un silto atvērtību spēj radīt vienīgi Inese Galante. Iedvesmot, apmīļot, pacelt virs zemes – tas ir Ineses Galantes īpašais talants, kas viņu atšķir no daudziem citiem.