Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Filmas Dieva putniņi recenzija. Dieva putniņu portrets

Dzintras Gekas darba būtiskākais rezultāts ir tas, ka pēckara emigrācijas vēsture beidzot iemūžināta pilnmetrāžas filmā un izstāstīta ļoti personiski

Bija ļoti bail, bet es saņēmu dūšu un izkāpu pa logu, jo man bija skaidrs, ka jābēg projām. Tikai tēva binokli paņēmu līdzi. Apmēram tādi ir pirmie vārdi, kas atskan Dzintras Gekas filmā Dieva putniņi un precīzi iezīmē to sabiedrības psiholoģisko stāvokli, kādā sākās un tālāk risinājās filmā pētītie notikumi Otrā pasaules kara beigās, kad tūkstošiem bēgļu no Latvijas un visas Austrumeiropas pameta mājas, lai glābtos no "sarkanajiem atbrīvotājiem". Tā nebija apzināta un rūpīgi plānota emigrācija, turklāt gandrīz neviens no viņiem nedomāja, ka pamet mājas uz ilgiem gadiem vai pat uz mūžu. Viņi negribēja doties trimdā, tikai paglābties uz laiku un tā kļuva "par pārvietotajām personām – displaced persons", saīsinājumā DP, no kura vēlāk tika atvasināti dažādi apzīmējumi, arī poētiski ietilpīgais "Dieva putniņi".

Pēc pieciem gadiem Rīgā

Daudzmaz izglītotam cilvēkam, kuram varbūt – kā lielai daļai tautiešu – arī pašam ir kāds radinieks starp tā dēvētajiem klaida latviešiem, viss šis stāsts nav pārsteigums un lielos lokos jau zināms. Dzintras Gekas darba būtiskākais rezultāts ir tas, ka pēckara emigrācijas vēsture, pirmkārt, beidzot ir iemūžināta pilnmetrāžas filmā, kurā apkopots arī daudz vērtīga un līdz šim maz redzēta arhīvu materiāla, otrkārt, izstāstīta ļoti personiski – daudzo atsevišķo stāstītāju teiktais veido tādu kā tautas balsi, apliecinot, ka trimda un ceļš uz to ir nevis atsevišķu cilvēku, bet visas tautas sāpe un traģēdija.

Tas panākts ar it kā divējādi vērtējamu paņēmienu – neviens filmā redzamais runātājs nav vārdā nosaukts (ir tikai garš uzvārdu saraksts filmas beigās), un katrs no viņiem nevis izstāsta savu ceļu no sākuma līdz beigām, bet tikai vienu spilgtu mirkli, burtiski dažus teikumus – iemūrē vienu ķieģelīti kopējā stāstā, ieliek savu mozaīkas gabaliņu kopējā ainā, kas rodas, prasmīgi un secīgi montējot atmiņu uzzibsnījumus. Jā, var teikt, ka tā ir zināma necieņa pret filmas varoņiem, padarot visus par anonīmām skrūvītēm vēstures rata ceļā, bet vai tad tā arī nebija? Tas ir kolektīvs portrets, viena grūti cietusi tautas daļa, kas nogājusi visai līdzīgu un tikai detaļās atšķirīgu ceļu, savukārt no filmas veidošanas viedokļa šī acīmredzot bija vienīgā reālā iespēja, kā organizēt sakarīgā un nenogurdinošā struktūrā visas safilmētās interviju stundas.

Protams, arī recenzentam šis filmas veidošanas paņēmiens sagādā zināmas grūtības – ja nu gribētos citēt kādu īpaši spilgtu atmiņu epizodi, nāktos izlīdzēties ar abstraktiem "kāda sirma kundze stāsta..." vai "kāds sirms vīrs atceras...". Gandrīz visi viņi ir jau sirmi – tie, kam "uz kuģa palika astoņi gadi", kas Eslingenē mācījās latviešu "Burgšūlē" vai Mērbekā dziedāja korī mammas šūtā tautastērpā, un tie, kas 1948. gadā pabeidza pamatskolu un norunāja pēc pieciem gadiem satikties Rīgā pie Brīvības pieminekļa. "Var jau būt, ka kāds tur bija, bet šaubos," saka viens no pamatskolas absolventiem.

Stāsti iegūst tēlainību

Filmas sākumā definēto uzbūves principu – ritmiski kārtoti un īsi dažādu cilvēku atmiņu uzplaiksnījumi, kurus diezgan tieši ilustrē arhīva hroniku kadri, – īstajā brīdī (kamēr vēl princips nav pārvērties par mehānisku un ierobežojošu shēmu) izjauc viena kolorīta personība; pamazām no paša filmas varoņa aprautajiem teikumiem kļūst skaidrs, ka tas ir trimdas vēsturei nozīmīgā dziedātāja Marisa Vētras dēls Andrejs. Filmas autoru komanda aptur savu mērķtiecīgi hronoloģisko soļojumu un ļaujas Andreja rūpēm ("Uzliekat katram vienu konfekti!"), uzklausa uzjautrinošu atzīšanos par viņa "gleznu kolekcijas" patieso vērtību, apskata gultu, kurā "mana mammiņa nomira", un, neklausot Andreja lūgumam, atstāj filmā vienu atraktīvi un no sirds teiktu "fuck you!".

Šī personiskā atkāpe tomēr šķiet ļoti iederīga filmas kopējā noskaņā un struktūrā, turklāt tā vēlāk tiek attaisnota vēl ar vairākiem Andreja Vētras filmējumiem pie Marisa Vētras apsnigušā kapa – atšķirībā no kāda nu jau asimilēta trimdinieku pēcteča lepni izrādītās antikvāro vērtību kolekcijas, kuras patērētajai vietai filmas laikā un telpā grūti atrast kādu loģisku pamatojumu.

Pēc Andreja Vētras aizkustinošās "benefices" filmas struktūra it kā uzirdinās, parādās garāki filmējumi trimdas latviešu saietos, Dziesmu svētku gājieni un trimdinieku viesošanās Latvijā, arī "tautas balss" stāstījums vairs nav hronoloģisks, bet drīzāk tematisks – vispirms par to, kā pirmoreiz ieraudzīta Latvija padomju laikos, tad par to, "kāpēc tagad nebraucam mājās", vēl arī tie, kas tomēr atgriezušies Latvijā, un tie, kas visu mūžu jutušies neiederīgi savā mītnes zemē.

Stāsti pamazām attālinās no sausiem faktiem un iegūst tēlainību, līdz ar to filmai ir pat vairāki fināli – gan atgriešanās pie pašas pirmās runātājas un viņas sapņa "to zemes gabaliņu apstādīt bērziņiem, lai paliek bērniem un mazbērniem", gan mazliet šķība himnas dziedāšana pie televizora, gan Andreja Vētras centieni pie tēva kapa atcerēties, kā skan Pūt, vējiņi!, ko tūlīt pārtver Dziesmu svētku kopkoris Mežaparka estrādē.

Dzintras Gekas filmā nav sensāciju un pārsteigumu, ir godprātīgs un svētīgs darbs, kura būtiskāko jēgu pirmizrādes seansā formulēja scenārija konsultants Toms Kreicbergs. Vissvarīgāk būtu šo filmu redzēt un saprast mūsdienu darbīgajai un aktīvajai paaudzei, kura, gluži kā pats Kreicbergs pirms gadiem desmit, iespēju aizbraukt no Latvijas uzskatīja par lielisku izdevību izrauties no bezcerīga purva pretī laimīgas nākotnes apvāršņiem – vienalga, kurā citā valstī. Viņiem derētu ieraudzīt un emocionāli saprast, ka aizbraukšana no Latvijas var būt arī ļoti sāpīga. Un pēc tam visu mūžu gribēsies tikt atpakaļ.

Dieva putniņi ****
Dokumentālā filma. Latvija. 2015.
Režisore Dzintra Geka

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja