Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +3 °C
Daļēji saulains
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Filmas Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze recenzija. Ugunssārtiem ziediem zied

Signes Birkovas drāma Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze ir kino, ko nevar izstāstīt ar vārdiem, tāpēc filmā vārdu ir ekstrēmi maz – visu izstāsta attēls

Signes Birkovas spēlfilma Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze, kas Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps nominēta kā viena no labākajām debijām (un vēl piecās nominācijās – rekords īsfilmu vidū!), ir kā svaiga gaisa malks stāstošā kino pasaulē – tajā pasaulē, kas būvēta skatītāja ērtībām un kur stāsts tiek uzlikts uz taisnām sliedēm, no kurām nav iespējams "iebraukt mežā", ceļojot no punkta A (ievada) uz punktu Z (nobeigumu). Gandrīz vai jāsaka – paldies Dievam un Nacionālajam kino centram, ka nesen NKC konkursu spektrā parādījies riskantais jēdziens "eksperimentālais kino" – tieši šādu zīmogu tagad ieguvusi Signes Birkovas filma, jo tika finansēta attiecīgā nosaukuma konkursā, lai gan eksperimentālais kino ir viens no relatīvākajiem jēdzieniem, kādi vien sastopami jau tā diezgan aptuvenajā kinoterminu leksikonā.

Attēla kulminācija

Es drīzāk teiktu – šis ir īsts kino, tāds, ko nevar izstāstīt ar vārdiem; tāpēc arī filmā vārdu – monologu un dialogu – ir ekstrēmi maz, visu izstāsta attēls. Attēla lomas kulminācija ir vairākkārtēji vizualitātes uzliesmojumi, kas simbolizē filmas varones ciešanu, baiļu, sāpju augstāko pakāpi, – dažādi apstrādājot filmlentes virsmu (cik nu es no tā saprotu), iegūti mežonīgi krāsaini, abstrakti faktūru gleznojumi, līniju režģi un plūdinājumi, kas būtiskākajos filmas stāsta brīžos uzkarsē emocionālo temperatūru līdz svilumam.

Pieļauju, ka tieši šādu abstrakciju izmantošana ļāva filmu tās tapšanas laikā pilnīgi legāli kvalificēt kā atbilstošu sektoram "eksperimentālais kino", taču tikpat eksperimentāli, jo neparastā veidā iedarbīgi, ir arī kadri, kas balstīti šķietami ikdienišķā vizualitātē. Piemēram – filmas varone (lomā Kristapam nominētā Rēzija Kalniņa) ir veikala palīgstrādniece, kuras pienākums ir lipināt kaut kādas cenu zīmes uz kaut kādām kastēm; uz šīm kastēm ar melnu flomāsteru savilkti sazin kādi pavisam parasti krustiņi, taču pamazām šo krustiņu daudzums kadrā sabiezē līdz tādai robežai, ka ir pilnīgi skaidrs – tūlīt būs slikti. Tikpat fatāli darbojas viena parasta lietusgāze, kas tomēr filmas varoni gluži vai simboliski pazemo un sagatavo visām ziepēm, kuras tūlīt notiks. Vai saplēstā tomātu burka uz noliktavas grīdas – jā, jā, no kečupa taisītas asinis jau sen ir lētu šausmeņu firmas zīme, bet šeit tās ir patiešām materializējušās šausmas un tieši tāpēc, ka neviens necenšas imitēt neko citu kā tikai sašķīdušus tomātus un stikla lauskas.

Rēzija kā Ofēlija

Visas šīs bezvārdu komunikācijas augstākā pilotāža, vismaz manās acīs, ir filmas sākums (pie kura vēl atgriezīšos). Signes Birkovas filmai raksturīgs un droši vien atvilktnītei "eksperimentālais kino" lieliski piemērots ir diezgan skaidrais dalījums divās daļās – īss sākums, kas ietver aptuvenu, bet katrā ziņā vārdos izstāstāmu sižeta ekspozīciju, un tālākā apziņas plūsma, ko ar vētrainu iztēli, plašu erudīciju un uz simboliem trenētu aci apveltīts kinokritiķis var analizēt un preparēt uz vella paraušanu, savukārt vienkāršāks cilvēks izteiktu dažos vārdos – viņa klīst un (laikam jau) cīnās ar saviem dēmoniem.

Tieši šī filmas daļa, lai arī teorētiski nu riktīgi eksperimentāla (tādā ziņā, ka neko daudz nevar saprast, kas tur īsti notiek), ir patiesībā diezgan paredzama – ne jau konkrētās detaļās, bet sajūtās un attēlos. Nu, kā jau parasti mēdz attēlot visādas tādas mocības un šķīstīšanās – noteikti kāds šausmīgu monstru salidojums, no kuriem katrs grābj varoni aiz rīkles (ir pat amizanti ieraudzīt šo monstru barā normālus kolēģus – Jāni Kalēju, Dāvi Sīmani, Miķeli Fišeru un citus –, uzreiz ataust atmiņā līdzīga melnā ballīte senā Jāņa Putniņa filmā Varmācības meditācija (1993), kurā Fišers runāja briesmotas tautasdziesmas no sērijas "asiņaina saule lec..."). Seko varones klejojumi dažādās ainavās, un prātā paliek dažas skaistas zīmes – Rēzija Kalniņa ūdenī kā noslīkusī Ofēlija prerafaelīta Milē gleznā, zili dūmakains mežs kā fon Trīra Antikristā; ēzelītis uz pustumšas skatuves starp milzumu tukšu pudeļu, viļņu valstīta beigta zivtiņa jūras seklumā...

Taču nu es atgriežos pie sākuma. Manuprāt, lai cik kinematogrāfiski izklausās un, protams, izskatās visa nupat aprakstītā apziņas plūsma, īstais kino un smalkākā profesionalitāte ir filmas sākums un beigas. Absolūti precīzi un lakoniski, ar dažām bezvārdu ainām gluži reālistiskā vidē vispirms skaidri izklāstīta ekspozīcija, un pēc tam (pēc visa iepriekšminētā haosa, kurā filmas varone iebrauc ar parastu 11. tramvaju, tikai ainava aiz loga sāk skriet arvien histēriskāk...) seko gluži fizisks atvieglojums un atgriešanās tikpat skaidrā un lakoniskā, bet precīzu zīmju piepildītā vidē – kā tie pūpolzari vāzē starp nobirušām kļavu lapām. Tā "eksperimentālā puķe" uz varones kleitas pat varēja nemaz neparādīties un pēc tam nepazust – arī bez šādiem mājieniem ir skaidrs, ka tas, lai arī kas tas bija, ir atnācis, izmocījis un aizgājis. Viņa ir atgriezusies.

Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze *****
Drāma. Latvija. 2014.
Režisore Signe Birkova
Lomās: Rēzija Kalniņa, Jurijs Djakonovs, Lidija Pupure, Jānis Kalējs 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja