Pirmais secinājums, šobrīd skatoties svaigākajā kinorepertuārā, – Latvijas filmu nozare ir sasniegusi jau tik pamatīgu brieduma pakāpi un tik veselīga organisma statusu, ka var atļauties arī ekstras, bez kurām bada laikos ilgi bijām iztikuši, piemēram, tādu sezonas produktu, kāda ir Māra Martinsona jaunākā spēlfilma Jaungada taksometrs.
Gandrīz vai simboliski, ka līdz šim pēdējā (un vispār jau arī praktiski vienīgā, ja neskaita vienu padomjlaika Salaveci režisora Andra Rozenberga daiļradē) pilnmetrāžas gadumijas filma Latvijas kinovēsturē ir Vara Braslas Ziemassvētku jampadracis (1993), kas turklāt vēl bija tāds kā pēdējais ceļa stabiņš aktīvajā veco laiku kinoražošanā vispār pēdējā gadā pirms ilgstoša sastinguma Latvijas filmu nozarē. Pēc tam gadiem ilgi – kuram gan pilnīga finansiāla apsīkuma vai vēlākās mazspējas apstākļos būtu ienācis prātā iecerēt un uz konkrētu pirmizrādes datumu plānot kādu izteiktu sezonas produktu, kura ekspluatācija paredzama tikai apmēram vienu mēnesi gadā! Pat, ja produkts izdodas tik ģeniāls, ka tā derīguma termiņš izstiepjas uz gadu desmitiem un tā patērēšana kļūst par tradīciju (un tā tas mierīgi var gadīties, to zinām gan pēc kaimiņvalsts hrestomātiskās Likteņa ironijas, gan paši pēc sava Limuzīna… citā sezonā).
Garāmejot jāpiebilst, ka Latvijas filmu nozares pašreizējais briedums un veselība nav tikai Māra Martinsona iedomas; tieši šogad pat vairāki šādi sezonas produkti (un tieši Ziemassvētku stāsti ar dažādu tautību Santaklausiem) dažādās kvalitātes pakāpēs parādījās Nacionālā kino centra konkursos. Tātad arī Latvijā tas jau ir gaisā, Māris Martinsons tikai pirmais saķēra un novilka pie zemes. Pirmais varbūt tāpēc, ka jau iepriekš bija iemanījies notvert sezonas aktualitāti Lietuvā – pirms pieciem gadiem režisors Māris Martinsons tur uzņēma melnu komēdiju Christmas: Uncensored (2013), kuru Latvijā neviens tā arī (diemžēl) nav redzējis.
Starp citu, Lietuvas periods režisora Māra Martinsona biogrāfijā ir īpaši interesants tieši šobrīd, kad Latvijā viņu pirmoreiz iepazīstam kā komēdijas autoru, – Lietuvā tas nevienam nebūtu pārsteigums, jo tur Māris Martinsons gadsimtu mijā bija pazīstams kā ražīgs TV seriālu režisors, starp viņa uzņemtajām apmēram 450 sērijām sešu gadu laikā bija arī trīs komēdijseriāli un viens humora šovs, kopā apmēram 75 stundas ekrāna laika jokiem… Tātad pieredzi nevar noliegt, tagad jānoskaidro, vai tā darbojas arī Latvijā.
Cerībā uz rituālu
Skaidrības labad jāsaka – "sezonas produkts" nav nekāds lamuvārds, gluži otrādi, tas paredz pat īpašas kvalitātes, atšķirīgas no filmām, kam plānota tradicionālā aprite ar iespējami ilgu, tomēr tikai vienreiz pilnvērtīgi izdzīvojamu dzīves ciklu. Jaungada filmu autori klusībā noteikti cer, ka arī turpmāk katru gadu, kad radiostacijas sāks translēt Ziemassvētku dziesmas un lielveikali izkravās plauktos eglīšu rotājumus, filmu izplatītāji zvanīs producentam un lūgs piedāvāt kinoteātriem viņa "veco" filmu un katrā mājā sarosīsies potenciālie atkalskatītāji, ieplānojot laiku filmas skatīšanās rituālam dažādās mūsdienīgās platformās un formātos.
Lai šī pasaka varētu realizēties, zināmi priekšdarbi jāveic jau scenārija līmenī, un to Māris Martinsons, pats būdams arī scenārija autors, ir apdomājis – filmas Jaungada taksometrs sižets nav balstīts uz pārsteigumiem vai intrigu, ko nedrīkstētu atklāt iepriekš un uzzināt būtu interesanti tikai vienreiz; arī laimīgās beigas pieder pie žanra klasikas. Šāda tipa filmās vienmēr ir svarīgi nevis "kas notiek", bet "kā notiek". Tāpēc arī sižeta mugurkauls ir tik vienkāršs, cik vien iespējams, un patiesībā nemaz nav skaidrs, kāpēc (ja reiz finālā neuzsprāgst kā Silmaču krāsns) vajadzīga tā dīvainā aizmirstā dāvaniņa, kas it kā ierosina notikumu virteni un pasažieru miju Laura Reinika tēlotā Andreja taksometrā, ja tas viss varētu notikt arī tāpat.
Potenciāls kā Limuzīnam
Lietojot sezonai atbilstošu metaforu, Jaungada filmā svarīgāki par sižeta/eglītes atsevišķajiem zariem ir tie rotājumi, kas šajos zaros mirdz vai nemirdz. Turklāt pat "bumbuļu forma" ir iepriekš paredzama – Ziemassvētku vecītis, protams, piedzēries; policists, protams, pamuļķis; viens vīrs ģībst, kad sieva vēl tikai taisās dzemdēt, otrs krāpj savējo ar "visu, kas kustas"; lādzīgā vecākā kolēģe, protams, svētkos pastrādās jaunās meitenes vietā, lai tā var nokārtot savu privāto dzīvi, un tamlīdzīgi. Scenārists Māris Martinsons neļauj savas egles zariem diez ko izplesties uz visām pusēm, sižeta kustības noturot iespējami tuvu filmas galvenajam varonim (taksometram) un vienkārši nogriežot vairākus iespējamos attīstības virzienus, kur varētu izveidoties jaunas epizodes – ar policistu pagrabā vai taksistu kā Ziemassvētku vecīti. Ārpus šādas konsekvences, un acīmredzot ne jau velti, paliek Valda Meldera tēlotā donžuāna ķibeles ar "melnbalto" dāmu pāri (Dita Lūriņa un Dārta Daneviča), režisoram visādi izspēlējoties ar klišejām par sieviešu draudzību un pieķerta vīrieša oratormākslu.
Šāda spēle ar stereotipiem tad arī ir Māra Martinsona filmas kodols, kam principā var būt arī ilgtermiņa potenciāls, jo, padomājiet, Limuzīns Jāņu nakts krāsā taču ir uzbūvēts tieši tāpat! Stereotipiski un savās klišejās krāšņi, tāpēc jau uzreiz pazīstami un gandrīz mīļi varoņi ar visai paredzamām un tāpēc smieklīgām reakcijām; daudzveidīgs sabiedrības spektrs vienā lauku sētā vai vienā taksometrā un ap to; priekšplānā izvirzās interesantākie tipāži – Baibas Sipenieces-Gavares čiekuriņu līmētāja, Zanes Dombrovskas Aiga ar bērnišķīgi priecīgo un tūlīt jau bērnišķīgi bēdīgo seju, Naura Brikmaņa tusnis policists ar filmas smieklīgāko repliku; pavisam tālā fonā – lieliskie "aizkadra varoņi", eskorta policisti ar savu garo dialogu.
Laurim Reinikam šajā konkurencē nemaz neklājas viegli – viņa lomai, manuprāt, piešķirts mazliet par daudz melodramatisma un par maz humora, lai līdzvērtīgi dzirksteļotu starp pārējiem. Tomēr taksista uzdevums jau arī nav nostāties priekšplānā, viņš ir tas klusais katalizators, kurš brauc, lai varētu izpausties pārējie.