Laimas Žurginas dokumentālā filma Kaza kāpa debesīs tapa ilgi un grūti, vairāk nekā desmit gadu. Pieļauju – tāpēc, ka žanrs ir grūts. Idealizētas atmiņas, kas sen pārvērtušās leģendās, ir gandrīz neiespējami satvert un novilkt pie zemes tik uzmanīgi, lai tās prozaiskajā ekrāna formātā nezaudētu nekā no sava gaisīgā skaistuma un romantikas.
Veiksminieku izlase
Ārkārtīgi būtisks aspekts šāda tipa filmā ir varoņu atlase, kas nosaka visas filmas tonalitāti un vēstījumu. Skaidrs, ka pie kafijas tases un citiem traukiem Kazā un citās tolaik populārās kafejnīcās sēdēja visdažādākie cilvēki, ne tikai ģēniji, un, ja filmas mērķis būtu "paaudzes portrets", kā tas šur tur izskanējis, būtu jārunā par visu spektru – arī par tiem, kas nodzērās, pazuda laika miglājā vai vienkārši nodzīvoja ikdienišķu proletārieša mūžu. Laima Žurgina tomēr izvēlējusies dot vārdu tikai veiksminiekiem un talantīgajiem – tiem, kas tagad Latvijas kultūrā ir pazīstami ar saviem darbiem un personības spēku.
Tas nav pārsteigums, ja atceramies režisores filmogrāfiju – tajā redzamāko vietu jau kopš 70. gadu sākuma ieņem filmas, kuru centrā ir nozīmīgi kultūras darbinieki (Māris Liepa, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Raimonds Pauls, Džemma Skulme). Intervijās Laima Žurgina uzsver, ka viņu interesē spilgtas personības, turklāt tieši Žurgina vienmēr publiskajā telpā atgādinājusi, ka filmās nevajagot rādīt slikto, negatīvo un nepatīkamo, dokumentālajam kino esot lieliskas iespējas pasaulei demonstrēt, piemēram, Latvijas kultūras bagātības. Viens no šīs pārliecības pierādījumiem ir diezgan garā un absolūti pozitīvā dokumentālā filma Mana mīļā Rīga, kuru režisore pabeidza 2003. gadā.
Šāda mērķtiecīgi pozitīva domāšana kafejnīcas Kaza leģendai un tēlam, protams, nāk par labu. Pēc filmas Kaza kāpa debesīs rodas sajūta, ka šim nelielajam ūķītim bijis patiešām nozīmīgs iespaids uz Latvijas kultūras dzīvi, ja reiz no turienes nāk tik izcilas personības. To, ka varbūt visi filmas varoņi būtu šādā lieliskā veidā realizējušies arī tad, ja tādas Kazas nemaz nebūtu bijis, mēs nevaram apgalvot, un režisore tādus jautājumus neuzdod.
Divi kamoli
Tomēr konceptuālā varoņu atlase nāk par labu arī filmas kopējam veidolam un vajadzībai saturēt visas šīs dažādās personības vienā rāmī – jo tieši šāda tipa filmām ir vislielākais risks sabirt gabalos, ja autors grib par vēsturiskām parādībām stāstīt, neslēpjot, ka filmas varoņi kopš tā laika nodzīvojuši jau vairākus gadu desmitus. Lietojot šo ļoti vienkāršo paņēmienu – intervēt mūsdienās kādu cilvēku grupu, kas pirms daudziem gadiem bijusi vienota, bet šobrīd katrs izklīdis savā dzīvē –, gandrīz vienmēr filmas norises sairst atsevišķās un nekādi nesaistītās līnijās un zaudē vēlamo kopīga stāsta sajūtu. Toties Laimas Žurginas filmā veidojas dīvaina sajūta, ka nekādu atsevišķi izirstošu līniju nav, ir divi kompakti garīgie kamoli – viens Kazas laikā, kur visi šie cilvēki bija kopā savos dzīves jēgas meklējumos, un otrs mūsdienās, kad viņi joprojām ir kopā kaut vai tīri teorētiskā grupā – nobriedušas personības Latvijas kultūras telpas izcilnieku vidū.
Vienoto iespaidu mūsdienās pastiprina pat mizanscēnu izvēle – vairākas intervijas notiek mazās, stilīgās kafejnīcās pie nelieliem galdiņiem, un amizantas sakritības dēļ parasti fonā pie cita galdiņa kafijo divas sievietes... Pats svarīgākais – šāda līmeņa personības prot arī pagātnes atmiņu stāstus pasniegt nevis kā pekstiņu virteni, bet vispārināt un kontekstualizēt, pārvēršot par vielu plašākām pārdomām un secinājumiem. Tematisko paplašinājumu veicina arī režisores lēmums intervijās neierobežot filmas varoņus un ļaut viņiem pafilosofēt, ne tikai atcerēties Kazā piedzīvoto, un tikai vienu filmas varoni būtu derējis mazliet ierobežot ētera laikā, lai brīvā gara reputācija netiktu pabojāta ar visai vecišķi stereotipiskām frāzītēm par mūsdienu politisko situāciju.
Laika lineāls
Vēl viens riskants aspekts, kas mēdz iegāzt autorus, ja tie mēģina stāstīt par vēstures periodu, ko paši kaislīgi piedzīvojuši, ir grūtības abstrahēties un paskatīties uz vēsturi ar citas paaudzes acīm, lai novērtētu, cik un kādi paskaidrojumi nepieciešami mūsdienu skatītājam. Tā tas diemžēl noticis ar cienījamā veterāna Zigurda Vidiņa filmu Augusta kinosprādziens (2017) par leģendārajām Kino dienām ’86, kur mūsdienu skatītājam nepieciešamā fona informācija tikusi uzskatīta par pašsaprotamu un tāpēc pilnīgi ignorēta.
Laima Žurgina gan ir mēģinājusi šo Kazas stāstu uzlikt uz laika lineāla, ar titriem iezīmējot laikmeta politiskās norises, un tas droši vien palīdz tiem skatītājiem, kuri padomju laiku pazīst tikai no vēstures grāmatām. Turklāt bagātīgu emocionālo un informatīvo fonu interesentiem var sniegt ārkārtīgi piesātinātais, 2010. gadā izdotais un arī filmā pieminētais Eižena Valpētera albums ar (diemžēl visai neveiklo) nosaukumu Nenocenzētie. Galu galā nebūsim naivi – paskaidrot visu nekad nebūs iespējams, ar šo vēstures īpatnību jārēķinās gan autoriem, gan skatītājiem. Tomēr viena konkrēta epizode filmā gan zaudē pusi no iespējamās emocionālās jaudas – ja neiesvaidītam skatītājam jāapmierinās ar sausu titru "Kellija Čerija, amerikāņu dzejniece" un viņš neuzzina, ka tās dažas fotogrāfijas, kurās redzami skaisti un laimīgi cilvēki, patiesībā ir traģiska liecība par varmācīgi apspiestu mīlestību.
Tilts starp paaudzēm
Formas ziņā filmas Kaza kāpa debesīs risinājums skatītājam nesagādā negaidītus satricinājumus – līdz brīdim, kad režisore nolemj pārmest tiltu starp paaudzēm un kadrā ielaiž mūsdienu jaunos un radošos, tikai nevis kā sarunbiedrus kādreizējiem "kazistiem", kuri tolaik bija līdzīgā vecumā, bet kā portretu rindu, kuras uzdevums acīmredzot ir radīt kādu kopīgu paaudzes seju un atgādināt, ka arī mūsdienu Latvijā aug un veidojas nākamie ģēniji.
Pēc filmas preses seansa gadījās dzirdēt, ka citi šīs pašas paaudzes pārstāvji to uztver kā nekomplimentējošu pretnostatījumu, tomēr gribu mierināt, ka agresijas tur nav nemaz, tikai fakta konstatācija – jebkura paaudze kādā konkrētā jaunības periodā un personības veidošanās procesā izdzīvo šādu "vētru un dziņu laikmetu". Kad sagaidīsim filmas par 90. gadu M6, 2000. gadu Teātra bāru vai neseno Čomski, jūs par to pārliecināsieties.
SR
Ieva
Ziemelis