Vispirms – citāts. "Kā vairākums labu aktieru, viņa ir ļoti noslēgta, ļoti koncentrēta, ļoti pašpietiekama un ar ļoti augstu pašapziņas slieksni. Un neticami čakla – gluži kā centīgs bērns." Tā saka režisors par galvenās lomas atveidotāju.
Skaidrs, ka šie četri "ļoti" mani biedē. Kā nu ne, ja runa ir par dzīvu aktrisi, kuru visbiežāk sastopam tādu epitetu – planētas visseksīgākā, iekārojamākā, pavedinošākā, valdzinošākā, sulīgākā – žņaugos. It kā runa būtu par būtni ar segvārdu "sieviete", kuras "pavedinošā daile liek straujāk sisties miljoniem siržu". Par aktierspēju kvalitātēm jau masu mediji neraksta. Zibensžurnālisti tak neko nejēdz no tā, ko sauc par dramatiska aktiera darbu. Un tas jau nav svarīgi, ko jēdz skribenti. Svarīgi, ko jēdz režisors, kura rokās pat talantīgākie aktieri kļūst par cita/sveša gribai pakļautām lellēm. Mākslā svarīgs ir rezultāts. Diemžēl.
Neko nevar saprast, taču esiet pacietīgi
Pirmās septiņas minūtes būs tumsa un nakts. Tikai daži gaismas punktiņi, noslēpumaini atspīdumi, dunošas, kustīgas bumbas aprises. Tad vientuļš motobraucējs… Pauze. Tad, nevērīgi plecam pāri uzsviedis, braucējs nes sievietes ķermeni (līķi?) un paslēpj to autofurgonā.
Viena kaila būtne – sieviete – aukstasinīgi spožā baltā istabā izģērbj otru būtni, citu sievieti. Pār nekustīgās vaigu norit viena asara. Pa dzīvās pirkstu rāpo skudra. Tas nav sekss. Kas tad? Lielveikals, iela, cilvēki (noprotams – kaut kur Anglijā). Kā jau ierasts – dīvaina vieta. Un vispār – 14 minūšu bez vārdiem. Neko nevar saprast, taču esiet pacietīgi.
Pirmā frāze: "Kur ir ceļš M8?" Viņa, pie stūres, ir rudā kažociņā tērpusies meiča no Albānijas, meklē ceļu trasi M8, britu vīrieši labprāt tērgā, cenšoties palīdzēt to atrast. Tā – viegli, nepiespiesti, gadījuma sakari. Izrādās, visi ceļā sastaptie vīrieši ir vientuļnieki. Kaut šofere koķeti saka teju katram džekam – jūs esat tik jauks un nevarat meiteni atrast? Nu, nevar. Visbeidzot filmas 19. minūtē viens tāds jaukumiņš arī iekrīt. Spoži melnā fonā sākas erotiska rotaļa, radniecīga spokainai horeogrāfijai ņaudošas mūzikas pavadījumā. Abu izģērbšanās un tā, visas lietas. Džekam erekcija. Šamējā aicinoši gora dupsi. Un tad… viņi pazūd melnā piķī. Pēc dzimumakta sieviete savāc sārtu (asinīm notašķītu?) krekliņu un mierīgi, pat vienaldzīgi lepni aiziet. Vīrietis ir pazudis. Pauze.
Es neteikšu, cik šādu vientuļo vīriešu būs viņas baltā autofurgoniņa ceļā. Skaidrs, ka pirmais nebija pēdējais, jo – kā mēs visi labi zinām – apetīte aug ēšanas laikā. Šoreiz burtiskā nozīmē. Tur tas, kā saka, āķis. Es neesmu drošs, kas tas viss ir, tomēr Manā ādā noteikti nav vīriešnīdēju filma. Kaut gan viņas upuri šoreiz tiešām ir visāda vecuma zēni.
Smuki izdekorēta konservu bundža
Filmas reklāmā teikts: "Skārleta Johansone tēlo citplanētieti, kura ieradusies uz Zemes, maskējusies seksīgas un pavedinošas sievietes izskatā, lai izmantotu savu visspēcīgāko ieroci – seksualitāti (..). Uz brīdi viņa iemīl mūsu planētu un dzīvi uz tās, kas nostāda viņu pretrunā ar savu rasi." Būs melots. Johansones seksualitāte filmā ir stereotips, aizlienēts no 70.–80. gadu erotiskā piedāvājuma seksšopos, savukārt iemīlēšanās pavisam noteikti ir parasta, uzdrīkstēšos teikt – dzīvnieciska ziņkārība. Jo stāsts ir par citplanētieti, kas ieradusies uz Zemes, lai izpētītu, ko mēs šeit darām. Liels arī ir jautājums par Skārletas Johansones personāža (šīs kosmiskās būtnes) dzimumu. Ja tas šoreiz ir ielīdis sievietes ķermenī (filmas prologā redzamajā līķī, pēcāk – ar Johansones formām), nebūt negarantē, ka viņa nav viņš.
Filmas Manā ādā/Under the Skin autors ir britu režisors Džonatans Gleizers. Viņš ir uzņēmis divas teicamas, izaicinošas filmas – Dzimšana/Birth (2004) ar Nikolu Kidmenu un Lorēnu Bekolu un Sexy Beast/Nezvērs (2000) ar veselu komandu izcilu britu aktieru (Bens Kingslijs, Rejs Vinstons, Īans Makšeins) –, agrāk veidojis videoklipus grupām Blur, Massive Attack un Radiohead.
Filma drusciņ atgādina vientuļa onānista sapni vai vismaz lūriķa dienasgrāmatas ilustrāciju. Tā ir vizuāli asprātīga, taču emocionāli absolūti vēsa, frigida. Hipsteri teiktu – nu, stilīga. Es teiktu – tukša kā konservu bundža, kas smuki izdekorēta. Filmas ideja – mēs svešā ādā – nav jauna, psiholoģisku nianšu te nav. Tiesa, nav arī citu fizioloģiski riebīgu substanču un erotiski orientētu šausmu filmu atribūtikas (gļotas, asinis, sperma, sašķaidītas smadzenes utt.).
Tāpēc Manā ādā Venēcijas festivāla piesātinātajai publikai – pašā laikā; tur pērn notika filmas premjera. Ar šo darbu Džonatans Gleizers pēc deviņu gadu pauzes atgriezās apritē ar t. s. art house projektu. Kaut gan tajā ir vieta globālai zvaigznei Skārletai Johansonei, tas tiešām ir darbs izlepušam, rūdītam, liberālam, taču ne plašam skatītāju lokam. Estētiem izvirtuļiem, kā smejies.
Pārāk briedis bumbieris
Vai režisors ar šo filmu metaforu aicina skatītāju izjust pašpietiekamības garantētos atvieglojumus vai – gluži otrādi – demonstrē, cik grūti ir divām būtnēm (vienalga, no kurienes un kas tās būtu) ne tikai kopoties, bet pat saprast vienai otru, būs jāizlemj pašiem. Viens gan – lielajai eksperimentētājai Skārletai Johansonei ir ļoti kinematogrāfisks, citi teiktu – seksīgs, dibens – apaļš kā pārāk briedis bumbieris. Gandrīz paspruka – tieši tas, nevis pati aktrise trillerī Manā ādā ir galvenajā lomā.
Jautāsit, kāpēc Johansone ir eksperimentētāja? Tāpēc, ka vienā gadā viņai ir bijušas divas ekstrēmas un ekscentriskas lomas. Vispirms – balss Spaika Džonza filmā Her, un par šo "balss lomu" viņa saņēmusi labākās aktrises titulu Romas Starptautiskajā kinofestivālā. Tagad – seksīgas citplanētu cilvēkēdājas loma Džonatana Gleizera kanibāliskajā opusā. Jautri.
Un vēl, uzmanību – zemādas filmai ir tiešām oriģināls, atmosfērisks skaņu celiņš. Interesants ir arī melnbaltā attēla estētikas un krāsu bildes izmantojums filmā. To saku nopietni, bez ironijas. Filmā ir tikai viena patiesi iespaidīga un baisa epizode, kurā nekas sevišķs nenotiek: pie jūras ar mazu bērnu, kurš arī paliek viens. Visi citi pazūd viļņos. Tā tas notiek nekurienē.
Manā ādā/Under the Skin ***
Drāma, trilleris. ASV. 2013.
Režisors Džonatans Gleizers
Lomās Skārleta Johansone, Entonija Kempbela-Hjūsa, Pols Brenigens
P. S. Filmas Manā ādā pirmizrāde Latvijā atlikta uz nenoteiktu laiku.