Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +3 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Filmas Pelnu sanatorija recenzija. Aiz simboliskās robežas

Dāvja Sīmaņa filmā Pelnu sanatorija karš ir neskaidri draudīga, sarkana atblāzma pamalē, nemotivēta un tāpēc biedējoša vardarbība, kas sabiezē gaisā

Nav viegli Latvijas kinoskatītājam pēdējā laikā ar to pašmāju kino. Tas nepiedāvā nekādu priecīgu palēkāšanu un sajūtu, ka beigās viss būs kārtībā, nepaņem aiz rociņas un neizved cauri visādiem sarežģījumiem līdz happy end. Lailas Pakalniņas Ausma satricināja publiku un gandrīz vai tā kā iepļaukāja pa abiem vaigiem, un tagad Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatorija – gan ar daudz klusinātāku temperamentu un divreiz lēnāk nekā jebkas, ko mūsdienu cilvēks pieradis redzēt ņirbam acu priekšā, tomēr urda tāpat. Ir jārespektē un jāizmanto iespēja sastapties ar režisoru, kurš ciena skatītāju un nepiedāvā viņam atraktīvas un lētas ledenītes "pret visām kaitēm", toties atgādina visādas nejaukas lietas par cilvēku kā varmācīgāko no dzīvniekiem. Skaidrs, ka nav diez cik patīkami un komfortabli. Toties veselīgi.

Ar pīpi, ne papirosu

Kad man kādreiz (ļoti reti, saprotams) gadās domāt par karu, vismistiskākās un cilvēka būtībai draudīgākās šķiet nevis tās diezgan brutālās un mākslā daudz apskatītās pārvērtības, kas notiek ar frontē nonākušajiem kareivjiem, bet tie sākumā droši vien diezgan nemanāmie procesi, kas ietekmē un maina ikviena cilvēka dzīvi civilajā pasaulē. Pirmais pasaules karš šajā ziņā ir tā simboliskā robeža, aiz kuras pirmoreiz neviens civilais visā Eiropā vairs nevarēja izlikties, ka uz viņu karš neattiecas. Dzīve mainās – vienu dienu istabene vairs nevar uzklāt kundzes gultai jaunu satīna palagu, jo audumu fabrika visu produkciju sūta uz fronti kareivju kājautiem... Cilvēks vēl izmisīgi cenšas turēties pie mierlaika paražām – kā vācu kara ārsts Ulrihs (Ulrihs Matess), kurš pat tajā nekurienē, kur nonācis, no rītiem vingro un vakarā apsēžas lēni izsmēķēt pīpi, nevis drudžaini nosūkt zemē atrastu papirosu. Maldīga ilūzija, ka ir kādi rituāli, ar kuriem var vēl sevi pasargāt no pārvēršanās un pazušanas dubļu un asiņu jūrā.

Filma Pelnu sanatorija karu pēta no šīs daudz tēlainākās puses – te karš nav klišejiski skati frontē, varonība vai gļēvulība ierakumos, te, šķietami tālu no frontes līnijas, karš ir neskaidri draudīga, sarkana atblāzma pamalē, nemotivēta un tāpēc biedējoša vardarbība, kas sabiezē gaisā, sanatorijas pacientu neartikulētajos rēcienos un kaut kādu slapstīgu, naktīs ar lāpām staigājošu cilvēku agresīvajā klātbūtnē.

Manā kara filmu ziņā diezgan trūcīgajā pieredzē vislakoniskākā un ietilpīgākā tēlainība, ar kādu filmas autori dažās minūtēs uzglezno fiziskās karadarbības metaforu – no apsniguša patafona un sastingušiem vīriem ierakumos, no dzeloņdrātīm, kas sākumā tikai mazliet iedrebas, jo zemi tricina dunoņa kaut kur tālumā, caur nedabiski skaistu sprādzienu tuvošanos un galu galā ar skatienu, ko kamera kā lūgšanā paceļ pret debesīm (operators Andrejs Rudzāts). Karš no sākuma līdz beigām gandrīz vienā kadrā.

Neizzināms haoss

Visuzskatāmāk attieksme pret karu kā abstraktu un atsvešinātu vardarbību redzama epizodē, ar kuru sākas filmas trešā daļa Barbari, – gaiša, gandrīz saulaina ainava ar kailu koku zaru grafisko tīklu, cauri šim tīklam kopplānā saskatāmas sīkas figūriņas, kas skraidelē un kustas, un tikai pamazām kļūst skaidrs, ka tur notiek kas nelabs. Tā arī mēs neuzzinām, kas tieši tur notika, tāpat kā nezinām, kurš, kāpēc un ko nogalināja ar sudraba galda nazi, un neuzzinām vēl daudzas tādas lietas, kas varbūt kaitinās skatītāju, kam patīk, ka viss ir salikts pa plauktiņiem.

Tomēr visa šī neuzzināšana perfekti strādā uz kopējo sajūtu – haosu, kurā kara ārsts Ulrihs neatlaidīgi pūlas pildīt savu misiju, lai cik tā bezjēdzīga liktos racionāli domājošam cilvēkam, īpaši tāpēc, ka viņa glābjamie jau nav nekādi "vērtīgie cilvēki", kas pēc izveseļošanās atkal varēs iet karot, – lieliska iespēja katram skatītājam pārbaudīt empātijas un racionālā prāta procentu savā galvā...

Galu galā ir tikai loģiski, ka Ulrihs – varbūt veselā saprāta saglabāšanas vārdā – reducē savu misiju uz vienu puiku (Dmitrijs Jaldovs) – tas tomēr ir kaut kas ar prātu aptverams un aiz rokas paņemams (lai kā sākumā kož un skrāpējas). Simboliski, ka puikas lēno un vēl pavisam apšaubāmo atgriešanos civilizācijā apzīmē mūzika, nevis runa – viņš pamazām sāk dūkt līdzi patafonam, nevis murmināt kaut ko zem deguna, kā to dara gandrīz visi dīvainās sanatorijas iemītnieki.

Vēl viens ārkārtīgi skaists un iespaidīgs elements šajā filmā ir mūsdienu tempam nedabiski garais un statiskais fināla kadrs. Ja vien izdotos nedomāt par to, kas tur notiek, varētu vienkārši baudīt un meditēt. Tomēr Dāvis Sīmanis liek domāt – gan ar pēdējo titru (tas gan, manuprāt, nevajadzīgi sašaurina filmas fokusu), gan ar jautājumu, kāpēc vispār viņš šodien mums rāda tādu kino. Tur ir ieslēpts un ierakstīts daudz vairāk, nekā mēs te, steigā pa virsu skriedami, esam gatavi nolasīt.

Pelnu sanatorija ****
Drāma. Latvija. 2016. Režisors Dāvis Sīmanis
Lomās Ulrihs Matess, Pēteris Liepiņš, Leonīds Lencs, Agnese Cīrule, Dmitrijs Jaldovs u. c.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja