Kamēr kritiķi lauza galvas par to, vai Terminators: Genisys ir leģendārās spriedzes filmu sērijas atkārtots uzlējums vai jauna versija, piektā franšīzes daļa izklaidē skatītājus ar Kalifornijas eksgubernatoru Arnoldu Švarcenegeru galvenā komiķa lomā.
Lai gan piektās Terminatora filmas režisors Alans Teilors šķietami restartē Terminatora iekšējo mitoloģiju, tomēr skatītājiem lielākoties piedāvā variācijas ar jau atpazīstamām ainām, jokiem un specefektiem. Teilors kases grāvēju žanrā debitējis ar komiksu kompānijas Marvel blokbastera Tors otro daļu Tors: Tumsas karaļvalsts/ Thor: The Dark World, bet līdz tam strādājis ar iecienītām televīzijas drāmām. Viņa kontā ir Soprano ģimenes/ The Sopranos, Troņu spēļu/ Game of Thrones, Trako vīru/ Mad Men un citu labi novērtētu seriālu epizodes. Jaunākā Terminatora daļa tapusi ar oriģinālo filmu tēva, režisora Džeimsa Kamerona svētību un tiek pieteikta kā trešā no franšīzes daļām, aicinot skatītājus aizmirst par ne tik iecienītajām – 2003. gadā iznākušo Terminators 3: Mašīnu sacelšanās/Terminator 3: Rise of the Machines un 2009. gada Terminators. Glābšana/ Terminator Salvation.
Trīsreiz vairāk Ārnija
Terminatora sāgas kaismīgākie cienītāji, vērojot jauno filmu, visdrīzāk jutīsies gluži kā tās varonis Kails Rīzs (Džejs Kortnijs) – mēreni apjukuši, sastopoties ar Genisys piedāvāto 1984. gada realitāti. Nākotnē, spēkojoties ar draudīgo datortīklu Skynet, pēdējo cilvēces palieku pretošanās kustības vadonis Džons Konors (Džeisons Klārks) sūta uz pagātni savu labo roku kareivi Rīzu, lai tas 1984. gadā glābtu Konora māti Sāru. Gluži kā pirmajā Terminatora filmā, laika ceļotājs kā no mātes miesām nācis parādās Losandželosas nomalē, lai dotos savā misijā, bet viņu sagaida pārsteigums… Terminatora sāgas pagātne šajā filmā izmainīta, atsaucoties uz visnotaļ brīvdomīgajiem laika ceļošanas principiem, kas robotu sāgas tapinātājiem laipni piedāvā veikt tās saturā teju jebkādas izmaiņas. Tā vietā, lai dotos uzmeklēt glābjamo Sāru Konoru, Rīzu pārsteidz pati daiļava. Ne vairs naivā un aizsargājamā viesmīle, kuru pirmajās filmās, balansējot uz sievišķīgas histērijas robežas, attēloja Linda Hamiltone, bet gan seriāla Troņu spēles zvaigznes Emīlijas Klārkas spēlētā, labi trenēta, ieročus pārzinošā un kareivīgā Sāra Konora, kurai šis glābējs ir tieši tikpat nepieciešams kā zivij divritenis. Šīs konceptuālās izmaiņas vēlāk filmas gaitā rezultējas arī ar visnotaļ neērtu "dīvainās" Konoru ģimenītes atkalapvienošanos.
Sagrozītais Genisys universs skatītājiem piedāvā trīs dažādas Ārnija versijas – labo, slikto un veco. Filmas aina, ar kuru īpaši lepojas tās veidotāji, ietver cilvēkiem draudzīgā un ļaunā Terminatora cīniņu, kurā, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, satiekas gados jaunais Arnolds Švarcenegers no 1984. gada un nu jau 67 dzimšanas dienu nosvinējušais spriedzes filmu veterāns. Noveco arī kiborgi, un vēlāk skatītāji tiek iepazīstināti ar trešo Švarcenegera versiju – iesirmiem matiem un nedaudz čīkstošām mehāniskajām locītavām. "Vecs, bet ne novecojis," – filmas gaitā par savu eksistenci šajā Terminatorā saka Ārnijs, kuru Sāra Konora mīļi un franšīzes kontekstā gana ironiski uzrunā par Papu. Tikpat labdabīgi ieprogrammēts kā 1991. gada filmā Terminators 2: Pastardiena/Terminator 2: Judgment Day, Paps mētājas ar aprautajām frāzītēm, piemēram, klasiku "I’ll be back", un demonstrē gluži akurāt to pašu muļķīgo smaidiņu ar atņirgtajiem zobiem. Filmas saviļņojošo noti nodrošina kiborga absolūti cilvēciskā pieķeršanās savai uzraugāmajai Sārai.
Vairāk lasiet laikraksta Diena trešdienas, 8. jūlija, numurā!