Atceraties brīdi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā? Uz Rīgu plūda ne tikai bēgļi no Ukrainas, bet arī no Krievijas mūkošā bohēmiskā buržuāzija, tajā skaitā ne mazums žurnālistu, veselām redakcijām. Atceraties gadījumu ar televīzijas kanālu Lietus/Dožģ? No sākuma tas sastapās ar labvēlību visai augstā politiskā līmenī (arī no toreizējā ārlietu ministra, tagad Valsts prezidenta puses), taču tad gadījās misēklis ar sižetu par "mūsu zēniem", ar ko bija domāti Krievijas armijas zaldāti. Vēl arī Lietum aizmirsās titrēt savus raidījumus latviešu valodā, rezultātā kanālam tika anulēta licence, un tas pārcēlās tālāk, uz Nīderlandi.
Kopš tā laika balsis apgalvoja, ka Latvijā nav vajadzīgi ļaudis, kas izplata informāciju krievu valodā. Pat mūsu pašu sabiedriskā medija veidotais saturs krieviski tika nobēdzināts patālāk no iespējamiem lietotājiem – pārdēvēta un ar citām valodām bagātināta portāla dziļumos, kur to, speciāli meklējot un ilgstoši klikšķinot, var atrast tikai zinātāji. Iespēju pārtvert auditoriju ar dzeltenāku saturu izmantoja komercmediji, arī dūšīgi nacionālie. Izvairoties komentēt, labi tas vai slikti, tikai atzīmēšu, ka tāpēc pārsteidz balsis, kas ir sašutušas par ASV prezidenta lēmumu izbeigt finansēt radio Amerikas balss un Brīvība, kas sen vairs nav radio un tagad saucas Brīvā Eiropa ar telekanālu Pareizs laiks. Ideja taču tā pati, vai ne? Lai gan es personīgi domāju, ka ne – mēs vienkārši esam liecinieki Trampa tētiņa ieilgušajai atriebībai vectētiņam Baidenam, un pārējais ir tikai blaknes… Bet runa nav par to!
Abiem medijiem ir senāka vēsture, kuru arī nav lieki atcerēties. Jūs noteikti zināt leģendas, kā katrs otrais latvietis padomju laikā zem segas klausījies Amerikas balsi un briedis atmodai! Skaits, protams, ir stipri pārspīlēts, bet tai saujiņai, kas tiešām cīnījās pret padomju varu, Amerikas balss bija svarīgs ierocis, piemēram, šis radio informēja pasauli par represijām pret disidentiem, ticīgo vajāšanu utt. Rezultātā aukstais karš tika uzvarēts gan! Tiesa, tagad karš vairs nav nekāds aukstais, un nav runa par medijiem latviešu valodā, katram skaidrs, ka par krievu. Tomēr šis piemērs ilustrē principiālu jautājumu – vai, mūsuprāt, propagandai jāliek pretī kontrpropaganda vai labāk ar pretiniekiem nerunāt nemaz, kur nu vēl viņu valodā?
Latviešu tradicionālais konfliktu risināšanas līdzeklis ir – nerunāt, sākot no ģimenes strīdiem līdz politiskiem boikotiem. Bet tas darbojas reti, un ne tā, kā domāts. Tāpēc jo vairāk pārsteidz balsis, kas aicina vismaz Brīvās Eiropas uzturēšanu uzņemties eiropiešiem, tātad arī mums, – lieki teikt, ka medija autoru kontingents, sauksim to tā, ir apmēram tas pats, kas Lietum, BBC krievu dienestam un lērumam tā saukto "opozīcijas kanālu" jūtūbē. Arī redzes leņķis būs specifisks – saprotams, ka viņi nerunās mūsu, latviešu, vārdā un neviens, kas nelasa latviski, nesadzirdēs tieši mūs. Jo mēs taču nerunājam – principa pēc!