Taisni neticami, ka persona, kas vēl nupat bija visvairāk meklētā un piedāvātā internetā, jau nedēļu vēlāk tiek pieminēta tikai pagātnes izteiksmē. Runa ir par joprojām amatā esošo ASV viceprezidenti un bijušo prezidenta amata kandidāti Kamalu Harisu. Mediji joprojām – līdz brīdim, kad top šī sleja, – ir pilni ar jautājumiem, kāpēc gan viņa zaudēja vēlēšanās (vai – kāpēc uzvarēja viņas oponents), bet nevienu vairs neinteresē, ko viņa īsti tagad dara.
Planētas daudzsološākā politiķe pēc neveiksmīgajām vēlēšanām publiski parādījās vienreiz – gandrīz diennakti pēc balsošanas, lai teiktu runu, kas acīmredzami bija gatavota kā triumfs, bet izvērtās kā atvadas. Runa liecināja, ka, lai nu ko, bet nācijas mātes lomu viceprezidente savā īsajā priekšvēlēšanu kampaņā ir apguvusi teicami. Viņa solīja turpināt cīnīties par demokrātu ideāliem un aicināja jauniešus sekot viņas piemēram. Es to noteikti gribētu redzēt nākamos četrus gadus! Pāris dienu vēlāk tīmeklī parādījās fotogrāfijas, kurās viceprezidente redzama mājas atmosfērā, sēžot sakrustotām kājām uz paklāja un spēlējoties ar bērniem (blakus baltvīna glāzei). Vārdu sakot, cīņā ir paņemta pauzīte.
Būsim godīgi, mēs visai maz par šo dāmu zinājām, kamēr viņa bija otra ietekmīgākā persona ASV vadībā, tāpēc tik labprāt liekam mierā arī tagad. Tikmēr masu uzmanība ir pārsviedusies uz uzvarējušo kandidātu, kuru jau bezgaumīgi būtu lieku reizi pieminēt vārdā, un kā sēnes pēc lietus aug politiķi un eksperti, kas apliecina lojalitāti vai vismaz atzīst viņu par lāga veci, kuram tikai priekšvēlēšanu karstumā nācies veltīt kādu nejauku apzīmējumu. Tomēr atcerieties uz mirklīti, kādi šie apzīmējumi bija – no drauda demokrātijai līdz pašam Hitleram! Varētu domāt, ka nākamā prezidenta sabiedētie ļaudis tagad slēpjas mežos, bet nekā tamlīdzīga. Es te nerunāju par veco, vientuļo vīru, kas vakaros aģitē par ASV demokrātiem otršķirīgā Latvijas komerctelevīzijā, kamēr auditorija skatās ziņas citos kanālos.
Runa ir par visiem Latvijas medijiem, kuri vai nu nebija gluži neitrāli ziņās par ASV vēlēšanām un kandidātu izredzēm, vai pārāk lētticīgi sekoja Kamalas Harisas kampaņā iztērēto miljardu iespaidam. Katrā ziņā Latvijas publikai jau nu noteikti bija radies iespaids, ka cīņa par amerikāņu balsīm nemaz nav nopietna, ka tās pamatā ir kaut kāds pārpratums, kas tūdaļ tūdaļ tiks novērsts. Tiesa gan, līdzīgus pārmetumus mediji velta paši sev (pareizāk – viens otram) visā pasaulē, kas uzticību tradicionālajam ziņu žanram vis nevairo. Ja mēs jau līdz šim mēdzām teikt, ka dzīvojam postpatiesības laikmetā, tad vietā ir prognozēt ne tikai informatīvās telpas burbuļošanu, bet pilnīgu atomizēšanos, kad katrs ražo ziņas pats sev, kādas vien ienāk prātā.
Atā, atā, uzticamie avoti!