Visu turpmāko stundu man stāsta, ka Rail Baltica projekts sadalīts vairākās kārtās, un jo tālāk, jo arvien nereālāka šķiet nākamā kārta, līdz kā mirāža izgaist pavisam. Tās vietā parādās atskārta, ka nekāda moderna stacija Rīgā, kur vienuviet pieturētu vietējie un starptautiskie vilcieni un zem uzbēruma draudzīgi tusētos tramvaji un trolejbusi, kas nogādātu laimīgos ceļotājus līdz pat māju namdurvīm, vismaz manas dzīves laikā nav sagaidāma.
Stacijas tēli man burtiski neliek miera: tā nu ir sanācis, ka pēdējo gadu studēju mākslinieka Jāņa Krieva (1942–2016) atstāto mantojumu, kurā ir daudz brīnišķīgu ideju par skaistu un funkcionālu telpu, kas palīdz cilvēkiem nokļūt šur vai tur. Neticamākais šķiet, ka šādas telpas pēc 1980. gada pārbūves Rīgas stacijā tiešām bijušas – līdz pārvērtušās tirdzniecības centrā, kas novecojis daudz ātrāk par mākslinieka Krieva vīzijām. Bet, pag, vēsture atkārtojas…
Katru reizi, kad jums kaut ko apsola "otrajā kārtā", ziniet, ka tas nozīmē aizšifrētu "kad pūcei aste ziedēs"! Kā tur bija ar Republikas laukumu Rīgā? Vikipēdija man atgādina: 1965. gadā bijis plānots uzbūvēt trīs augstceltnes ar savienojošu platformu, pa kuru Oktobra svētku parādēs brauktu tanki un kravas mašīnas ar priecīgiem darbaļaudīm. Sanāca viens vienīgs tornis, kurā šlipsaini onkuļi līdz pat šim brīdim spriež par skābbarību. Vai kā gāja Nacionālās bibliotēkas projektam, kad tas ar pārdabiskām pūlēm ieguva materiālas aprises? Vēl taču palika otrā kārta, kurā bija paredzēts izbūvēt monumentālu platformu virs Mūkusalas ielas līdz pat Daugavas krastam un autostāvvietu zem tās (modernisma arhitekti vispār bija kā apsēsti ar platformām!). Promenādei, kas tiek būvēta tagad, veidojot tādus kā zāģa zobus upes krasta līnijā, ar kādreizējo ideju ir visai maz sakara.
Atmiņā uzaust, kā es meklēju ieeju koncertzālē Lielais dzintars un divreiz apgāju tai apkārt, kamēr lepnie liepājnieki mani pavadīja nicinošiem skatieniem – skaidrs, ka no laukiem, nezina, kur durvis kultūras templī! Jo arī tur taču bija paredzēta platforma (!), "publiski pievilcīga terase, ko no pārsegtās Radio ielas sasniedz eskalatorā", kā 2005. gadā vēstīja projekta apraksts. Tikai – tas viss tika atstāts uz otro kārtu!
Tā nu ir iegadījies, ka vismaz reizi divās nedēļās es iegriežos Rīgas stacijā un novēroju, kā arvien iespaidīgāku izskatu pieņem platforma – nu jau trešā stāva augstumā (parastai mājai tas būtu kāds sestā stāva līmenis) –, kas pagaidām ir uzbūvēta līdz pusei. Kad un kur piezemēsies otra puse, nav zināms, jo prātīgas balsis arvien skaļāk pauž – nevajag mums nekādus starptautiskos vilcienus Rīgā, visur, kur vajag, ar električku aizčunčināsim, ar vecajiem Škodas tramvajiem aizgrabēsim, kājām aiziesim. Jo viss tik dārgs un kas par to maksās!
"Par to es padomāšu otrajā kārtā!" – nopūšos un liekos uz auss.