Sociālie mediji ir ļāvuši iemantot skaļu balsi skatītājiem/klausītājiem, un principā pāris teikumu īsrecenzijas amatierlīmenī var rakstīt jebkurš, neizejot no teātra, koncerta vai retāk – izstāžu zāles. Bieži tie ir pat visai spilgti, asredzīgi un veikli uzrakstīti tekstiņi. Žanra specifika un laikmeta gars gan paredz, ka visbiežāk, ar retiem izņēmumiem, vērtējums ir ļoti izkāpināts un polarizēts – vai nu eiforija un pilnīga sajūsma, vai neganta sodīšanās. Viss kārtībā. Tāds ir XXI gadsimts. Milzīgs tirgus laukums, kur visi drudžainā paātrinājumā kaut ko paužam, cenšoties cits citu pārkliegt. Izsalkumu, protams, var remdēt arī ar "čīzburgeru", bet neviens taču to nesalīdzinās ar to tīksmi, kas ielīst kaulos, iestrebjot ilgi un lēni vārītu kārtīga buljona zupu vai izgaršojot no rudens lolotu Ziemassvētku pudiņu. Tas pats valodā un kritikā. Ieklejot rūpīgi izsvērtā, argumentētā rakstā, izlīkumot visas šaurās ieliņas autora domu līkločos, ievērot nianses un vārdu krāsas – ātro viedokļu laikmetā tas rada gluži vai iracionālu laimes sajūtu. Anahronisms vai jaunais avangards – viela pārdomām. Tieši šādus rakstus stūrgalvīgi un mērķtiecīgi joprojām apzina Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā žūrija: žūrijas priekšsēdētājs filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, mākslas zinātniece un izdevniecības Neputns dibinātāja Laima Slava, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe un pētniece Anda Baklāne, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte.
6. janvārī balvas ceremonijā NN nakts, kas jau desmito reizi notika Jaunajā Rīgas teātrī, kā aizvadītā gada spilgtākais mākslas recenzents tika godināts dzejnieks, kino un literatūras kritiķis Aivars Madris. Gada balvas mākslas kritikā žūrijas priekšsēdētājs Ilmārs Šlāpins pauž prieku, ka šogad bija iespējams balvai izvirzīt autorus, kuru vārdi līdz šim vēl nav tikuši iekļauti nominantu sarakstos. "Tas gan nenozīmē, ka viņi būtu tikai nesen sākuši rakstīt, gluži pretēji – tas ir pierādījums, ka labam mākslas kritiķim nepietiek ar talantu vai uzdrīkstēšanos, tam nepieciešams arī darbs, mākslas procesu vērtētāja pieredze, profesionālas iemaņas un daudzu gadu garumā uzkrāto iespaidu bagāža," norāda Ilmārs Šlāpins.
Savukārt Jaunā kritiķa veicināšanas balva piešķirta filozofam un dažādu mākslas jomu vērtētājam, žurnāla Tvērums literārajam redaktoram Rūdim Bebrišam.
Rituālā nominantu anketa
Jūsu mākslas kritiķa/zinātnieka identitāte pašraksturojumā. Kādu redzat savu vietu Latvijas mākslas kritikā?
Kas jūs ir veidojis par mākslas kritiķi?
Kāda, jūsuprāt, ir ideāla recenzija, jūsu iekšējie kvalitatīvas recenzijas kritēriji?
Vai un kā ir mainījusies mākslas kritiķa loma tehnoloģiju laikmetā? Vai piedalāties sociālo tīklu polemikā un mēdzat pārnest šīs debates uz saviem rakstiem?
Kad es rakstu, man ir nepieciešams... (lūdzu, pabeidziet teikumu).
JŪLIJA DIBOVSKA
1. Cenšos negarlaikoties rakstot, tas, cerams, negarlaiko arī lasītājus. Vienmēr ieklausos sevī un cenšos to translēt tā, lai lasītājam būtu saprotams, kāpēc tā domāju. Ieklausos savu redaktoru ieteikumos. Pirms sāku strādāt izdevniecībā (šī izdevēja grāmatas es, protams, nerecenzēju, jo tas būtu incests), es rakstīju par literatūru kā par tekstu. Bet pēc desmit gadiem izdevējdarbībā skatos uz grāmatām kā uz produktu, kam ir noteikta tipogrāfiska forma (vai arī e-izpildījums) un nolūks, auditorija, vizuālie standarti. Mani pēdējā laikā īpaši interesē izdevēji, kas pārkāpj robežas.
2. Filoloģijas studijas, kurās gan pietrūka tieši kritiskā skata. Laikam par spīti tam radās vēlme atrast to citviet, piemēram, žurnālā Karogs, ko lasīju vidusskolā. Mans pirmais netiešais skolotājs bija Guntis Berelis un viņa asredzīgums. Kritiķi, protams, veido arī kritika par kritiskiem rakstiem.
3. Recenzija, kas varētu būt ideāla, ir patiess iejušanās un identificēšanās akts. Dažreiz tas ir asprātīgs process, bet būtībā, kad pabeidz recenziju, vislabākā sajūta ir tāda, it kā teksts būtu kritiķa turpinājums. Kā roka, sirds kambaris, dažreiz arī aste.
4. Sociālo tīklu polemikās nepiedalos, jo tur ir viegli pateikt kaut ko pilnīgi ačgārnu, tā vide ir toksiska un emocionāla. Vislabāk apsēsties pie teksta klusumā un ilgākā laika posmā, risināt dialogu pašam ar saviem dēmoniem. Šajā ziņā tehnoloģijas ir izpalīdzīgas informācijas un uzziņu gūšanai, var ērti noslēgties savā istabā ar skatu uz plašo ārpasauli, ja tā ir digitalizēta. Tā tie visi trīs arī satiekas – kritiķa dēmoni, autora raganas un interneta burvestības, ko dažreiz pārtrauc grāmatplaukts.
5. Kad es rakstu, man ir nepieciešams dators, sava istaba un grāmata.
IEVA VIESE
1. Kopš 2006. gadā sāku studēt kinoteoriju, esmu vēlējusies aizstāvēt, aprakstīt, izcelt animāciju Latvijā, kas, manuprāt, ir spēcīga un interesanta arī plašākā kontekstā. Ar to arī esmu nodarbojusies.
2. Studijas Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas nodaļā, un jo īpaši Inga Pērkone kā manu pētniecisko darbu vadītāja. 2010. gadā, kad oficiāli tika slēgta studija Dauka, uz kādu laiku pie manis nonāca viss Rozes Stiebras un Anša Bērziņa arhīvs. Es par to uzrakstīju maģistra darbu.
3. Ideāla recenzija manā ieskatā būtu kaut kas tāds, kas atver jaunas durvis. Piemēram, šis cilvēks ir uztaisījis film noir, bet nav apzinājis žanru, un tad recenzents pasaka – klau, vai tu par savu darbu esi domājis šādā kontekstā? Man šķiet, tieši konteksta atzīmēšana un radīšana ir mūsu spēks.
4. Nē, man tas nav interesanti.
5. ... miers
AIVARS MADRIS
1. Kā kinokritiķis nekautrējos no tā, ka esmu autodidakts un kinomīlis, kuram vienkārši ir paveicies atrast pretimnākošus un uzticamus cilvēkus, kas nebaidās manam viedoklim uzticēties un to publicēt. Šādas uzticības pamatā visdrīzāk ir bijusi mana iepriekšējā pieredze literatūras kritikā, kuru joprojām neesmu pilnībā pametis, taču recenzijas par grāmatām rakstu ārkārtīgi reti, drīzāk meklēju citas formas, kā reflektēt par literatūru, – lielākoties tāpēc, ka pats esmu daļa no aktuālā literārā procesa.
Raugos uz sevi kā labprātīgu savrupnieku – ikdienā neesmu saistīts ar kino vidi un laikam jau esmu arī atmetis ambīcijas tajā darboties, tas ļāvis man gūt lielāku vai mazāku iekšējo brīvību sava viedokļa paušanā, protams, arī izpelnoties pārmetumus. Arvien vairāk tiecos atbrīvoties arī kā teksta radītājs – nebaidoties ienest recenzijās/apcerēs savu personību, nebaidoties no literārām pasāžām, kā arī no lasītāja ievešanas tādas informācijas labirintos, no kādas šķietami izklaidējoša rakstura teksti parasti atturas.
2. Lai cik banāli tas skanētu, jebkāda veida mākslas kritika, pirmkārt, ir pašizziņas un pašizaugsmes process – tātad vēlme labāk izprast sevi un pasauli, nesastingt uz vietas, paplašināt redzeslauku. Ideālajā pasaulē tam būtu jāaptver visi šī procesa dalībnieki – no mākslas darba radītāja līdz recenzijas patērētājam. Otrkārt, tā nešaubīgi ir sava ego mielošana – vēlme kaut ko atstāt aiz sevis, pateikt pasaulei "es te biju", pat ja tās ir tikai pieticīgas apceres par nemirstīgiem mākslas darbiem, nevis paši šie darbi. Treškārt, protams, dziļa mīlestība pret kritikas objektiem un arī subjektiem – ja nemīlētu to, par ko rakstu (tas nekas, ja konkrētais apceramais mākslas darbs varbūt ir pēdējais mēsls), noteikti neredzētu tam visam jēgu un atrastu citu nodarbošanos.
3. Ideāls – tas vienmēr ir kaut kas abstrakts un nesasniedzams, bet baudāma mākslas darba recenzija manā skatījumā ir valodspēles, erudīcijas un intuīcijas perfekta saplūsme.
4. Par kritiķa lomas tektoniskajām pārbīdēm sociālo tīklu laikmetā varētu rakstīt biezum biezas apceres, tomēr nav tā, ka valda tikai pesimisms un posts. Cilvēkus joprojām interesē kritika, un tai joprojām ir nozīme – vai citādi daudziem mākslas kritikai veltīta satura veidotājiem YouTube būtu miljoniem skatītāju? Cita lieta, ka arvien grūtāk ir kādu uzrunāt ar analītisku, izglītojošu recenziju, īpaši jau drukātā formā, – diemžēl tā pamazām kļūst par savdabīgu anahronismu, un ar lasītāju skaita kritumu saskaras arī lielie pasaules mediji. Ko mēs varam darīt? Stūrgalvīgi turpināt pildīt šo misiju (jo kritikas radīšana mūsdienās – ne tikai Latvijā, bet arī citur – ir kultūrizglītības misija) līdz savam vai rakstītā vārda pēdējam elpas vilcienam.
Savulaik esmu atbildējis uz komentāriem pie savām recenzijām, taču šodien vairs īsti neredzu jēgu diskutēt, jo interneta vidē visbiežāk diskusijas kļūst par viedokļu kariem. Taču noteikti sekoju līdzi noskaņu vēsmām sociālajos tīklos, uz kurām atsaucos un citēju arī savās recenzijās.
5. Lai nodošanas termiņš jau būtu nokavēts vai tuvu tam, jo tikai šī neveselīgā spriedze mani galu galā piespiež aizpildīt lapu ar tekstu.
ĒRIKS APAĻAIS
1. Man ir svarīgs dialogs starp skatītāju, mākslinieku un mākslas darbu. Mana pieeja mākslas kritikai sakņojas idejā, ka mākslinieku teksts (intervijas) palīdz piekļūt mākslinieku individuālajam un plašākam kultūras kontekstam, kas savukārt sniedz skatītājam nepieciešamās priekšzināšanas, lai atšifrētu sarežģīto zīmju sistēmu, ko piedāvā mākslas darbs.
2. Par mākslas kritiķi mani veidojusi interese par semiotiku un lingvistiku. Īpaši mani iedvesmojusi Čārlza Sāndersa Pīrsa teorētiskā pieeja vispārējai zīmju darbībai. Manu skatījumu ietekmējusi arī mākslas pieredze caur praksi un dialogs ar citiem māksliniekiem, kas sniedz dziļāku izpratni par mākslinieku formālajām, kā arī konceptuālajām izvēlēm.
3. Ideāla recenzija, manuprāt, darbojas kā konceptuāla karte, kas piedāvā orientierus mākslas darba interpretācijai. Tai jābūt analītiskai, tomēr skaidrā valodā; intelektuāli izaicinošai, bet ne pārlieku didaktiskai. Tai jābūt līdzsvarā starp objektivitāti un cieņu pret mākslas darba radītāja radošajiem nolūkiem.
4. Tehnoloģiju laikmetā uz mākslas darbu raugās nereti virspusēji un fragmentāri, jo viss notiek paātrinājumā.
5. ... lai pa rokai būtu fotouzņēmumi, ko esmu piefiksējis izstādē. Lai būtu iespēja paralēli klausīties vai lasīt intervijas ar darbu autoru. Un, protams, kafija.