Mūkusalas mākslas salonā aplūkojamais Ginta Gabrāna projekts ir izveidots kā holoportācijas (jeb virtuālas 3D teleportācijas) centrs, kurā eksponēti autora veidotu tēlniecības struktūru holoportēšanās fotoattēli un arī dota iespēja apmeklētājiem pašiem kļūt par daļu no virtuālās teleportācijas, izmantojot Ginta Gabrāna izveidoto lietotni SAN. Ginta Gabrāna radošā darbība pēdējos gados konsekventi aptver zinātnes un jaunāko tehnoloģiju jomu: mākslinieks veido tehnoloģiski komplicētus mākslas objektus, kas mudina citādi aplūkot un vispār saskatīt mums apkārt esošās formas un matērijas.
Virtuālie spoki
Šoreiz mākslas darba konceptuālais un tehnoloģiskais izejmateriāls ir virtuālās telprades iespējas, kuras Latvijas vizuālās kultūras kontekstā fascinē un mulsina vienlaikus. Mulsumu rada tas, ka SAN nav viegli novērtējams projekts, jo publiskajā telpā jauno mediju māksla joprojām diemžēl atrodas nedaudz marginālās pozīcijās, salīdzinot ar to, ko pieņemts uzskatīt par kanonizētām Latvijas kultūras vērtībām – trūkst gan stabilas, zinošas mērķauditorijas, gan teorētiskās bāzes, ar ko šādu projektu kontekstā operēt mākslas kritiķiem un teorētiķiem. Izņēmums, protams, ir centra RI XC darbība, kas vairāk nekā piecpadsmit gadu garumā piedāvā kvalitatīvus jauno un starpdisciplināro mediju mākslas projektus, kuros aktīvi iesaistās arī Gints Gabrāns, taču izpratne par šiem procesiem profesionālajā vidē joprojām nav pietiekami dziļa un lielākoties robežojas ar izvērstāku acīmredzamā konstatāciju vai vispārinājumiem par mākslas un zinātnes robežu atcelšanu.
Kā jau minēju, SAN holoportācijas centrs turpina Gintam Gabrānam raksturīgos mākslas un zinātnes krustpunktu meklējumus, un šoreiz mākslinieks ir pievērsies jauniem vizuālās informācijas radīšanas principiem un paņēmieniem, apgūstot jaunus redzamības apvāršņus. Līdzīgi kā, piemēram, viņa 2011. gada darbu sērijā Asinsgaisma, kurā attēli tika veidoti no palielinātiem lāzera staru projicējumiem caur asins pilieniem, arī projektā SAN mākslinieks cenšas vizualizēt to, kas ar neapbruņotu aci nav saskatāms, apliecinot, ka viens no viņa mākslas galvenajiem dzinuļiem ir visdažādāko mediju un tehnoloģiju sniegtās iespējas fizisko pasauli ieraudzīt dziļāk un neparastāk.
Cilvēka uztveres mehānismi Ginta Gabrāna darbos lielākoties kļūst par puicisku DIY/dari pats tipa zinātnisko eksperimentu objektu. Līdzīgi kā, piemēram, rentgena izgudrošana netieši iedvesmoja XX gadsimta modernistus pievērsties "ar redzi" nesaskatāmo pasaules struktūru attēlošanai, arī Ginta Gabrāna darbos jaunās tehnoloģijas ir gan instruments, gan dzinulis meklēt jaunas, līdz šim tehniski un idejiski neiespējamas mākslas formas un motīvus.
No iepriekšējiem uztveres eksperimentiem projekts SAN atšķiras ar uzsvaru uz iluzoro realitāti – tā dēvēto "papildināto realitāti", kuras režīmā skatītājs virtuālās skulptūras piedzīvo kā fizisko realitāti papildinošu objektu, kas ir saskatāms, tikai izmantojot viedierīces. Pirmajā brīdī gribas pavirši pieņemt, ka projekta galvenā sastāvdaļa ir šīs virtuālās tēlniecības formas, tomēr aplūkot tās tikai kā telpiskus masas un kustības saspēles priekšmetus būtu maldinoši, jo daudz lielāka nozīme ir to eksponējuma veidam, nevis formālajām īpašībām.
Vizuālo apveidu līmenī SAN objekti turpina Ginta Gabrāna darbā Ne no kurienes (2010–2014) un izstādē Mutantu selekcija (2016) izmantotās struktūras, kas tika veidotas ar tradicionālajai Jaungada "laimīšu liešanai" līdzīgiem paņēmieniem. Jaunradītās plastmasas formas tikušas dokumentētas ar 3D skeneriem, to virtuālos klonus pārnesot reālās telpās, kur tie eksistēja kā virtuālie spoki. Mūkusalas mākslas salonā redzami fotouzņēmumi ar šīm skulptūrām prestižos pasaules mākslas centros, muzejos, galerijās – tēlniecības objekti daļēji pieskaņoti institūciju tēlam un vides elementiem. Kompozīciju pārdomātība rada zināmas pretenzijas uz "glītiem fotouzņēmumiem", taču šāds risinājums drīzāk jāuztver kā mākslinieka ironija par jauno un tradicionālo mākslas mediju attiecībām – to turpina arī augšstāvā eksponētie Ginta Gabrāna pusaudža gadu zīmējumi un glezna.
Poētisma maģija
Teritorija, kuras robežas pārbīda un pārbauda Ginta Gabrāna projekts, ir plaša un komplicēta; realitātes simulācijas, virtuālā tēlniecība, laika un telpas pārbīdes mūsu uztverē – to visu pilnvērtīgi spēs novērtēt kāds, kura zināšanas par jauno tehnoloģiju iespējām būs tikpat smalkas kā pašam māksliniekam, tāpēc vērtēt projekta nozīmi tehnoloģiskās realizācijas kontekstā izvairīšos. Būtiska ir gan mākslas tehniskās radīšanas iespēju paplašināšana, ko Gints Gabrāns dara ambiciozi un pašpārliecināti (viens no projekta pirmajiem darbiem bija lielākā virtuālā skulptūra pasaulē, kas 2016. gada nogalē bija aplūkojama Liepājas pludmalē pat no 50 km attāluma), gan šo tehnisko iespēju ietekme uz mūsu subjektīvo un kolektīvo pasaules uztveri.
Virtuālā realitāte ir modernās mitoloģijas forma, kuras eksistenci nodrošina cilvēces vēlme saskarties ar neredzamo, neizzināmo, nesaprotamo, gūt kaut ko vairāk par fiziski eksistējošo. Projekts SAN pastiprina sajūtu, ka virtuāli eksistējošais pamazām kļūst tikpat reāls kā fiziskā, ar maņām ikdienā uztveramā pasaule. Robežas starp abām nobrūk arvien straujāk, un tehnoloģiju konstruēto pasauli ir aplami skatīt tikai kā pretstatu bioloģiskajam vai sociālajam. Abu mijiedarbība ir autonoms ideju un procesu lauks, kam Ginta Gabrāna mākslas gadījumā nav sveša mākslas poētisma maģija.
Gints Gabrāns
Holoportācijas centrs SAN
Mūkusalas mākslas salonā līdz 7.X