Teātra aprindās savulaik cirkulēja izteikums: kopš dziedātāji sākuši dejot un dejotāji – dziedāt, operetei klājas labi. Nedaudz pārfrāzējot, varētu uzdot jautājumu: kam klājas labi, kad prozaiķi sāk dzejot un dzejnieki – rakstīt prozu? Par pirmo pagaidām viedokļa nav, taču attiecībā uz otro latviešu literatūrā precedentu ir gana: prozas lauciņu jau labu laiku stabili kopj dzejnieces Inga Gaile, Andra Manfelde, Sandra Vensko un citas. Tieši šīs žanru hibridizācijas dēļ tikko izdotais Sandras Vensko otrs pieaugušajiem adresētais romāns Adele lasītājam piedāvā ne vienu vien izaicinājumu.
Liepājas meitenes
Formāli Adele pieturas pie jau aprobētas shēmas – pirmajā personā vēstīts sievietes dzīvesstāsts no aptuveni 60. gadiem līdz mūsdienām, ko Adele pauž daļēji pati sev, daļēji (īstam vai iedomātam) psihoterapeitam. Ja jau psihoterapeits, tātad arī trauma, un tādu Adeles dzīvē patiesi nav trūcis. Bērnība kopā ar alkoholiķi māti un vardarbīgu patēvu komunālajā dzīvoklī, kur aiz sienas nemitīgi rosās kaimiņš čekists, turpat bērnībā pārciesta seksuāla varmācība, vēlāk – neizdevusies laulība, atsvešināšanās no vienīgās meitas, pārtraukta grūtniecība, nebeidzami sapratnes meklējumi – pilns sievišķo traumu komplekts, kura problemātiku latviešu literatūrā pēdējos gados risinājusi ne viena vien rakstniece. Vai atkārtošanās?
Par laimi, nē. Lai atceramies sākumā minēto dzejas un prozas autora daiļrades divdabīgumu: atšķirīgais šajā romānā slēpjas nevis sižeta, bet teksta līmenī. Dzeja savā pamatformā (izņemot specifiskus žanriskos paveidus) nav vēstoša, bet gan emocionāli asociatīva, un tieši šādā līmenī ar lasītāju runā Sandras Vensko romāns. Adeles tekstu strukturāli veido gan apraksti, gan dialogi, taču praktiski viscaur tie ir nevis gludi, labi vizualizējami un grodās struktūrās sakārtoti, bet gan plīvojoši, gaistoši un nekonkrēti, tajos ir kaut kas no jūras viļņu ritma un kaiju klaigām. Gan autore, gan Adele ir Liepājas meitenes.
Apziņas sašķeltība
Šī iemesla dēļ liela daļa Adeles teksta vairāk atgādina kodētu, nevis ikdienišķu saziņu: tas ir paradoksāli, jo aprautie, nepabeigtie teikumi, itin kā nevilšus izmētātie vārdi, teksta iekšējais, lauzītais, tomēr labi uztveramais ritms patiesībā daudz precīzāk imitē reālu ikdienas komunikāciju nekā literatūrā biežāk sastopamie labi noslīpētie pilnteikumu dialogi. No otras puses, lasīšanas procesā, kad nav redzama runātāja mīmika un žesti, nav dzirdamas pauzes un intonācija, šādi atveidota runa ir daudz grūtāk uztverama un vairāk atgādina dzejas asociatīvo plūdumu vai apziņas plūsmas metodi. Tomēr ar laiku lasītājs pierod, ka Adeles teksts nemitīgi pieprasa, metaforiski izsakoties, sasprindzinātu iekšējo redzi.
Te gan ir jāpiemin, ka atsevišķās teksta vietās šo plūdumu pārcērt pareizi veidotas, pat nedaudz samākslotas frāzes, kas šķiet romānā ielēkušas gluži no citas, vairāk dokumentālas "operas". Tās lasītāju – diemžēl parasti galīgi nevietā – izpurina no noskaņas, teju vardarbīgi piespiežot atcerēties, ka lasām prozas sacerējumu, nevis gremdējamies skaudri personiskas lirikas miglā. Bet tā gribējās šai miglā vēl papeldēties... Tomēr iespējams, ka šis stila neviendabīgums atspoguļo pašas Adeles apziņas sašķeltību, kurā dažādās proporcijās mijas lasītais un piedzīvotais, atmiņas un murgi, depresijas epizodes un nākotnes vīzijas.
Kad tikts pāri šai tekstuālajai specifikai, romāns lasītāja priekšā atveras un Adeles emocionāli sakāpinātais, vietumis pat uz eksaltācijas robežas balansējošais dvēseles stāsts iegūst formu un satvaru. Negribas piekrist uz romāna vāka rodamajam apgalvojumam, ka varones dzinulis ir "vēlme iznīdēt vīriešu dzimumu kā sugu". Adele plosās savā iekšējā cietumā, ko uzbūvējuši tuvākie cilvēki – sākot ar māti un meitu, beidzot ar patēvu un vīru. No sāpēm un aizvainojuma, no fiziskām brūcēm un pāridarījumiem, no nesaprašanās samezglojumiem un nepiepildītām ilgām, no izmisuma un vilšanās ir sacelti žogi un sētas, restes un aizsprosti, bet pamatīgu priekškaramo atslēgu visai šai konstrukcijai piekarina Adele pati.
Vēl kāds būtisks aspekts: teksts visai precīzi (šajā ziņā būdams viens no retajiem šāda veida darbiem latviešu literatūrā) no iekšpuses atspoguļo tāda cilvēka uztveri un domāšanu, kurš cieš no veģetatīvās distonijas un/vai depresijas. Viena no tās raksturīgākajām pazīmēm romānā ir tieši Adeles hipersensitivitāte, mokošā tieksme uz neauglīgu pašanalīzi un destruktīva mētāšanās pašrocīgi uzbūvētajā pagātnes traumu krātiņā.
Upuris ir neizbēgams
Romāna noslēdzošā daļa, kurā Adele simboliski ir beigusi terapiju un no pagātnes sāpju nemitīgas pārkošļāšanas pievēršas aktīvai rīcībai, strauji paaugstina teksta kopējo kardiogrammu cerības virzienā. Būs lasītāji, kas uzskatīs Adeli par tipisku "sievieti pielikumu", kuras emocionālais fons ik brīdi ir atkarīgs no kāda cita: vīra, drauga, pielūdzēja. Taču faktiski Adeles pārmaiņas, izlaušanos nosaka ne jau jauna vīrieša parādīšanās viņas dzīvē, bet gan pašas rīcība, kas šīs pārmaiņas padara iespējamas. Atbildēt uz vēstuli. Iekāpt lidmašīnā. Uzdrīkstēties.
Sadzīviskās detaļas, kas piesātina šo teksta daļu, kurā liriskā nekonkrētība atplūst otrajā plānā, ļauj lasītāja apziņā izveidoties jaunai ainai, kurā ir mazāk viļņu šalku un kaiju kliedzienu, mazāk poētiskas pašdestrukcijas, bet vairāk samiernieciska siltuma: jā, arī klišejiskās «sievietes» un «mājas» laimes. Ceļš tātad ir nostaigāts: tiklab simbolisks, kā ārīgi redzams svētceļojums pie sevis, kura esamību apstiprina tekstā daudzviet sastopamā reliģisko tēlu esamība. Adeles sekošana pa pilsētas ielām nestai eņģeļa skulptūrai, bieži apcerētā ūdens klātbūtne kā kristības/ šķīstīšanas sakraments – gan mazās meitenes saspringtā mazgāšanās pēc seksuālas vardarbības akta, gan jau pieaugušās Adeles paradums jebkuros laikapstākļos peldēties jūrā –, sievietes otrā vīra profesija – maiznieks, proti, dzīvības devējs – un, visbeidzot, upura jēdziena pakāpeniskā apjausma, kas vainagojas romāna noslēgumā trīs reizes atkārtotajā frāzē: «"Upuris ir neizbēgams."
Lai kaut ko iegūtu, kaut kas bijis jāatdod, vēl vairāk – jāizgriež no sevis. Un pēc tam varbūt, tikai varbūt tukšumā ieplūst jēga.