Vairs neatminos, kuram klasiķim pieder nemirstīgais aforisms, ka humors ir nopietna lieta, pret kuru nedrīkst izturēties nenopietni. Visi zinām, cik radikāli jebkuras draugu kompānijas iekšējo atmosfēru uz sirsnības vai neveiklības pusi spēj nosvārstīt izdevies vai neizdevies joks, cik atšķirīga mēdz būt citādi itin saderīgu cilvēku humora izjūta un cik dažādi mēs reaģējam uz amerikāņu komēdiju tortēm sejā, jokiem par blondīnēm un Blaumaņa sprāgstošo krāsni. Tomēr nevar noliegt vienu: katrā jokā, pārfrāzējot citu līdz banalitātei zināmu patiesību, ir daļa... joka.
Viss mūžs divās stundās
Mūsdienu ebreju autora, neskaitāmu balvu – arī Bukera – laureāta Dāvida Grosmana latviski izdotais romāns Bārā ienāk zirgs, par spīti nosaukumam, kas atsauc atmiņā populāras anekdotes (patiesībā vesela anekdošu cikla) sākumu, un sižetam, kura darbība aizņem divas stundas garu stendapa priekšnesumu, apliecina, ka humors kā jebkurš vārds ir abpusgriezīgs kā bibliskais zobens. Kaut gan stāsta vēstītājs ir pensionēts tiesnesis Avišajs Lazars, grāmatas vāka noformējumā (gan angļu, gan latviešu izdevumā) redzamais prožektora staru aplis krīt uz citu personāžu – piecdesmit septiņus gadus veco komiķi Dovali Grinšteinu, kurš minētajās divās stundās pamanās iemānīt veselu mūžu, apšaubāmas gaumes joku cauraustā monologā ne pa jokam (kalambūrs negribēts) pārsteigto skatītāju priekšā atšķetinot satriecošu stāstu par eksistenciālo trauslumu.
Romānā autors nostāda lasītāju aci pret aci ar vērā ņemamu ienaidnieku, proti, jau pieminēto humora abpusgriezīgumu. Sākot lasīt, teksta pirmajā trešdaļā netīksmē noskurināsies praktiski jebkurš. Daļu lasītāju aizvainos Dovales asprātības, kurās bez aiztures tiek izķidāti visi tradicionālie tabu temati. Kura sieviete gan nesolidarizēsies ar aprakstīto šova apmeklētāju – vecāka gadagājuma dāmu, kurai vairākas minūtes jāklausās, kā tiek apņirgts viņas dubultzods? Un kā ar citām vecām kundzītēm veltītiem jociņiem par pašreiz slimnīcā mirstošiem vīriem?
Citi lasot piedzīvos to stindzinošo neveiklību, kādu visi esam iepazinuši brīžos, kad mūsu klātbūtnē tiek stāstīts nesmieklīgs vai pat aizskarošs joks. Tas, ko lielākā daļa Eiropas saprot ar gaumīgu humoru, Grosmana tekstā tiek bez žēlastības uzšķērsts, filigrāni nosēdinot "anatomiskajā teātrī", skatītāju zālē un tātad apsmiekla lodes ceļā, arī pašu lasītāju. Tas nu ir viens monstrozs šķērslis, caur kuru izlauzties, lai izjustu emocionālu iesaisti baisā jokplēša pasaulē, šķiet, vispār nav iespējams. Tomēr autors paveic neiespējamo. Pēc tam kad vairākus desmitus lappušu esam mulsā neveiklībā skurinājušies par to, cik šerpi un precīzi netaktisko un pastulbo joku granātas spridzina vienu morāles valni aiz otra, sākam šajā stilistiskajā kakofonijā arvien precīzāk saklausīt to caurvijošo bezgala skumjo melodiju, kas ir Grinšteina dzīvesstāsts un ko viņš izvēlējies šajā – cik noprotams, savā pēdējā – performancē atklāt tieši baismi groteskas karikatūras formātā.
Uz grāmatas vāka, iespējams, būtu derējis ievietot brīdinājumu: satur potenciāli aizskarošus tekstus (un tālāk ievietojam pēc vēlēšanās: sievietēm, citu rasu pārstāvjiem, politkorektumam utt.). Šķiet, autors speciāli pūlējies panākt, lai ikviens lasītājs kādā momentā, bet vairākumā gadījumu teju bez pārtraukuma tiktu vilkts laukā no savas komforta zonas, nospārdīts, apliets ar aukstu ūdeni un atstāts aci pret aci ar vārdos nepasakāmo. Jo humors, gaumīgs vai bezgaumīgs, protams, ir tikai stāsta ārējais ķitelis, zem kura visā kailumā skatāms vēstījums par dzīvi, nāvi un sāpēm. Un, kaut gan Dovales stāsts detalizēti pavēsta tikai vienu spilgtu agrīnās pusaudzības epizodi, caur šo vēstījumu kā palielināmo stiklu skaidri nolasāms gan iepriekšējais, gan turpmākais.
Staigāšana uz rokām
Augot disfunkcionālā ģimenē, kuru smagi skārušas holokausta sekas, pūloties atrast savu vietu zem saules gan pubertātes biedējošajā spriedzē, gan mīlestības un sāpju pilnajās attiecībās ar vecākiem, Dovale pakāpeniski atrod veidu, kā raudzīties uz pasauli. To ilustrē savdabīga metafora: sāpju, mulsuma un apjukuma brīžos Dovale metas zemē un... staigā uz rokām, lūkojoties pasaulē ačgārni. Šādi viņam nevar piekļūt vietējo pusaudžu bandas – piekrītiet, būtu komiski mēģināt iekaustīt kādu, pie kura ir jāpietupstas –, un šādi kaimiņu meitenes (kura četrdesmit gadu vēlāk arī sēž komiķa auditorijā) skumjā sejas izteiksme pārvēršas priecīgā, jo vērojam taču visu otrādi.
Galma nerra klaunāde – pagriezt kājām gaisā nopietno līdzcilvēku uzskatus un aizspriedumus – ir sen zināms un efektīvs paņēmiens, kā piespiest sevi pārvērtēt visu, ko redzam un kam ticam, un Grosmans savā tekstā šo paņēmienu paceļ Hičkoka vertigo cienīgos augstumos. Jo kas gan vēl vairāk varētu būt tabu tēma nekā nāve? Tomēr tieši nāve un viss ap miršanu satamborētais ieradumu kults ir romāna empātiskais smaguma centrs.
Grēcinieks un tiesnesis
Zināmā mērā Bārā ienāk zirgs ir vairāk paradoksāli bibliska līdzība nekā romāns. Uz savu pēdējo šovu Dovale ir uzaicinājis četrdesmit gadu nesatikto bērnības draugu, tagad tiesnesi, kuram, no sava galdiņa dažādā emociju intensitātē vērojot komiķa pūliņus, beigu beigās būs jāizsaka spriedums. Tā ir sava veida pastarās tiesas imitācija, kuras laikā Dovale publiski sūdz grēkus un izlūdzas ja ne piedošanu, tad vismaz izpratni.
Šī līdz kaulam ievainojošā atklātība padara tos nedaudzos, kuri paliek noklausīties priekšnesumu līdz galam un pie kuriem, zemapziņā izjūtot gandarījumu pats par savu krietnumu, sevi pieskaita arī lasītājs, vienlaikus par komiķa gūstekņiem un dvēseles radiniekiem. Noslēgumā grēcinieks ar tiesnesi paliek divatā, taču spriedums neatskan – tas, protams, ir izskanējis vairākus gadu desmitus pirms šī brīža. Un arī mēs, skatītāju zālē satricinātie un priekšnesumu līdz galam izturējušie lasītāji, esam teicēju apžēlojuši, jo viņš savā stāstā kaut kā nesaprotami ir pamanījies izstāstīt arī mūsējos.
Visbeidzot jāpiemin, ka par teksta tulkojumu no ivrita, atjautīgu kalambūru un parodiju, biblisko alūziju un mūsdienīga slenga atveidošanu, kā arī par tekstam pievienotajām skaidrojošajām piezīmēm latviešu lasītājam Māra Poļakova visnotaļ pelnījusi Bukera balvas ekvivalentu tulkošanā.