Poļu rakstnieks Andžejs Sapkovskis savā Palīglīdzeklī jaunajiem fantāzijas autoriem spriež, ka galvenais lasītāja pievilināšanas faktors romānam esot oriģināls nosaukums, un autoriem, kurus piemeklējis ideju vakuums, piedāvā tādus radīt, uz labu laimi izvēloties no diviem groziņiem, kuros samestas zīmītes ar fantastu biežāk lietotajiem īpašības vārdiem un lietvārdiem. Lezlija Voltone šo paņēmienu acīmredzot nav izmantojusi, jo viņas latviski tikko klajā laistā romāna nosaukums Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas piesaista tieši ar to, ka nepavisam nav klišejisks, bet vienlaikus it kā uzstīgo lasītāju noteiktai emocionālajai toņkārtai.
Rēgu kompānija
Kaut gan nosaukums vēsta, ka šis būs jaunas sievietes Eivas stāsts, pati Eiva vēstījumā ienāk tikai grāmatas pusē, līdz tam uzticīgi atstāstījusi savas vecvecmāmiņas, vecmāmiņas un mātes stāstus. Eivas vecvecmāmiņa XX gadsimta sākumā ar četriem bērniem un vīru emigrē no maza Francijas ciemata uz visu iespēju zemi štatiem (kā viņa to izrunā: Manhetīni), kur ir sastopams pat tāds brīnums kā no krāna tekošs karsts ūdens. Taču amerikāņu sapnis izrādās pavisam citāds, nekā ģimene bija iztēlojusies... Nabadzība vēl būtu mazākais no ļaunumiem. Taču gan ģimenes tēvam, gan visiem bērniem, izņemot Eivas vecmāmiņu Emiljēnu, gauži nodara... mīlestība. Šī ir atslēga uz romāna būtību: visām Rū dzimtas sievietēm visās paaudzēs ir nelāgs paradums nelaimīgi iemīlēties un šīs mīlas iespaidā sastrādāt muļķības. Taču Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas nav tikai dzimtas sāga par neskaitāmām kļūdainām mīlestībām, bet gan vēstījums par spārniem.
Šai vietā jāatšifrē otra grāmatas atslēgas īpatnība: par spīti tam, ka izdevniecība Prometejs jau pazīstama galvenokārt ar fantāzijas un fantastikas žanra darbu izdošanu, šis romāns neiederas nevienā no minētajām kategorijām. Taču fantāzijas iezīmes darbu caurstrāvo jau no pirmajām lappusēm. Šī ir pasaule, kurā sirdssāpes pavisam burtiski spēj reducēt ķermeni līdz pelniem, skumja maiznieka ceptie eklēri rada depresiju visā apkaimē, kuģa pasažieru kolektīvā atvieglojuma nopūta maina vēja virzienu, jauna vīrieša kailā pēcpuse rada masu nekārtības pilsētā – dīvainības, kas caururbj vēstījuma šķietamo dokumentālismu un zināmā mērā atbilst maģiskā reālisma spēlēm ar realitāti.
Maģiskais reālisms tradicionāli pieprasa, lai realitāte šīs dīvainības pilnībā pieņemtu un akceptētu, tomēr romānā tas notiek tikai daļēji, vai arī mēs neredzam apkārtējo reakciju. Tā Emiljēnas māte skumjās un bezcerībā ar laiku kļūst tik ēteriska, ka sabirst zilu pelnu kaudzītē; jaunākā māsa neatbildētā mīlā uz zvērinātu ornitologu pārvēršas kanārijputniņā; otra māsa, vīrieša piekrāpta, izgriež sev sirdi, kuru, pirms nomirst, rūpīgi novieto sev līdzās uz vannas istabas grīdas. Emiljēnas brālis, kura orientācija atšķiras no vispārpieņemtās, gan iet bojā nepavisam ne maģiskos apstākļos. Visi trīs pēc nāves turpina pavadīt Emiljēnu kā tikko manāmu, taču allaž klātesošu rēgu kompānija.
Pati Eiva nāk pasaulē ar spārniem. Pārdabisko un neticamo autore ievij prozā lietišķi, kā pašsaprotamu, tādējādi padarot kontrastu starp rūpīgi dokumentētajām sadzīves norisēm un tās punktējošajiem ekscentriskajiem notikumiem vēl izteiksmīgāku. Taču, protams, labi uztverams ir arī šo neparasto notikumu metaforiskais līmenis.
Attiecības ar putniem
Emiljēna pēc vīra nāves pārņem rūpes pār ģimenes biznesu – maiznīcu. Kaut gan apkārtējie uzskata francūzieti par raganu, tomēr ar nelielu indiāņu maģijas piešprici ceptuve plaukst; autore aizraujas pati un aizrauj lasītāju ar izšķērdīgi krāšņiem konditorejas izstrādājumu aprakstiem – tas mazliet atgādina filmu Šokolāde. Savukārt Emiljēnas meita Viviāna pasauli uztver ar neparasti smalku ožu, taču nespēj sasmaržot, ka viņas mūža lielākā kļūme būs nelaimīgā mīlestība pret brutālā kaimiņa Grifitsa dēlu Džeku. Eiva... Eiva nezina, kāpēc ir dzimusi ar spārniem, ja nespēj tos lietot nekam citam kā vien vēja sacelšanai. Taču viņa to uzzinās.
Kādas tik mīlestības nepiemeklē Rū dzimtas locekļus! Miesiska un platoniska, neatbildēta un pat pārāk aktīvi atbildēta, heteroseksuāla un homoseksuāla, barbariska un nenojaušama. Ikkatrs no šiem veidiem spēj gan iznīcināt, gan celt, ieslodzīt krātiņā un palaist lidojumā. Teksta krāšņais izteiksmes veids nepasargā sižetu no šokējošiem pavērsieniem, autore it kā noplāta rokas satriektā lasītāja priekšā – jā, arī tāda var būt mīlestība, it īpaši skarbi par to pārliecināsies Eiva.
Rū sievietēm ir arī neparastas attiecības ar putniem – sākot no kanārijputniņa formu pieņēmušās Eivas vectantes līdz pašas Eivas baltraibo spārnu pārim. Lidot vēlas viņas visas, taču arī lidojuma veidi, tāpat kā mīlestības veidi, ir dažādi. Un dažādi ir būri, kuros dzīve mēdz lidotājus ieslēgt. Romāns ir visai neslēpta līdzība par tēmu "mīlestība mūsos atmodina vienlaikus labāko un sliktāko", arī spārnotās sievietes tēls literatūrā nav jaunums – to ar panākumiem izmantojusi Andžela Kārtere romāna Vakari cirkā burvīgi trakulīgās varones Feversas tēlā. Centrālā doma – sievietes lidojuma, brīvības, izvēles tematika – arī ir tā pati, tikai, tā kā Savādās un skaistās skumjas saskaņā ar tiešsaistē rodamo informāciju ierindojams jauniešu literatūras kategorijā, šis romāns tematisko loku skar vienlaikus maigāk un eksaltētāk. Brīvības apjausma Rū dzimtas sievietēm atnāk dažādi – viena paceļas spārnos no balkona, cita finālā pasmejas par daždesmit gadu ilgušajām neprātīgajām jūtām. Brīvība, kā rakstījis Ziedonis, ir galotnēs tik smalka, ka nevar nosodīt nevienu veidu, kā pie tās nokļūstam, – to īpaši der atcerēties romāna noslēgumā.
Grāmatas autore, šķiet, pielikusi īpašas pūles, lai teksts arī stilistiski būtu tikpat baudāms kā maģiskā reālisma klasiķu Markesa un Kortāsara darbos, un Voltones prozas īpatnējais lirisms, tēlainais blīvums un izteiksmes muzikalitāte šos centienus daudzviet visnotaļ attaisno.