Rakstnieku Māri Bērziņu piemeklējis sūrs liktenis – viņa vārdu bezkaunīgi aizēnojis paša dzemdinātais personāžs, jo Bērziņu mums daudz, bet diez vai kāds cītīgs latviešu lasītājs vēl būtu kā īpaši jāiepazīstina ar Gūtenmorgenu. Interesanti atzīmēt, ka šis tipāžs, kas literatūrteorētiķu apcerēs jau paspējis iemantot apzīmējumu «vidējais latvietis», virknei lasītāju asociējas vairs ne tikai ar rakstnieka iztēlē dzimušo tēlu, kurā acīmredzot daudziem no mums gana tuvās proporcijās samiksēts komiskais, absurdais un apcerīgais; nē, dzirdēts, ka ļaužu valodās Gūtenmorgens jau sāk iemantot īpašības un nostāstus, kādus pats autors tam nekad nav piedēvējis, tātad sper pirmo soli ceļā uz klasiku un sāk dzīvot pats savu, no radītāja neatkarīgu dzīvi. Tomēr šobrīd mūs interesē tieši literārais Gūtenmorgens, kas pēc desmit gadu prombūtnes atgriezies jaunā stāstu krājumā ar zīmīgu nosaukumu Gūtenmorgens. Otrreiz un jau pirmajā stāstiņā pauž vēlmi "otrreiz iekāpt tai pašā upē", kas, kā visiem zināms, neesot iespējams. Vai Gūtenmorgenam tas būs pa spēkam?
Te dāsnāk, te skopāk
Aizsācies 2006. gadā ar ministāstiņiem žurnālā Dadzis un turpinājies ar 2007. gadā izdoto grāmatu, Gūtenmorgens pie cienītājiem atgriežas jau apvēlies, uzaudzējis muskulatūru un pieņēmies augumā līdz krietni garākiem tekstiem, – jaunā krājuma pirmo daļu Vienciemā jau var uzskatīt par garstāstu vai īsromānu, kā vēlaties, – un spēlfilmas scenārijam. Tiesa gan, šķiet, neesmu vienīgā, kurai pērn Latvijas simtgades projektā Viens ciems – visa Latvija radītā filma par Gūtenmorgenu Vienciemā īsti nesaslēdzās ar autora tekstos iedzīvināto varoni un vidi, kurā rosās, dzīvo un brīnās "īstenais Gūtenmorgens".
Šim abstraktajam latviešu vīrietim, manuprāt, nepiestāv nedz Andra Keiša vīrišķīgais augums un labi nostādītā balss, nedz izteikti dokumentālā vide, kurā filma uzņemta. Gūtenmorgens, kādu to radījis Māris Bērziņš, vismaz manā iztēlē veidojies kā daudz trauslāks un nūģīgāks briļļainā inteliģenta tips, kurš lielākoties vada laiku pārdomās par kaut kā darāma lietderīgumu, nevis izvēlas pašu darāmo, – filozofiski noskaņots prātvēders, kuram ir visai skaidrs priekšstats par to, kāda starpība ir starp daudzajiem latviešu komponistiem Kalniņiem un kāda ir zinātnieku akceptētā citplanētiešu tipoloģija, bet visai miglaina apjausma par daudz prozaiskākām lietām, kuras dzīve šim vīrietim, tā teikt, iedunkā apziņā, – sākot ar sievas izsniegto pārtikas iepirkumu sarakstu un beidzot ar grūto komplimentu izteikšanas mākslu.
Savukārt vide, kurā Gūtenmorgens dzīvo pat dokumentāli atveidotajā Vienciemā, tomēr ir visnotaļ sirreāla pasaule, kurā rosās ne tikai jūrmalļaudis ar autentisku dialektu, bet arī invazīvu roņu populācija, ezoteriski pļāpājoša kaija Džonatans un Krievijas prezidents ar akvalangu (nu labi, pēdējais ir sapņa tēls, bet Gūtenmorgena pasaulē robežas starp sapni un realitāti saplūst krietni biežāk un netveramāk, nekā to iespējams parādīt filmā, kuru nav režisējis, teiksim, Linčs vai Bērtons).
Bet gana par filmu. Vai Gūtenmorgens. Otrreiz ir pamanījies, kā titulvaronis to vēlas izdarīt krājuma ievadstāstā, iekāpt otrreiz tai pašā upē (tiesa, vēlāk atzīstot, ka ne tikai simboliski aiztecējušie ūdeņi, bet arī ūdenstilpe gluži cita)? Jā un nē. Pirmā Gūtenmorgena tekstos jautās daudz kas no varoņa pirmās "dzīvesvietas" – žurnāla Dadzis – iezīmēm: diezgan klaja satīra, kurai absurds pievienots kā garšviela no trauciņa, ko vienreiz izdevies sapurināt dāsnāk, citreiz skopāk, sabiedriski aktuālo tēmu apspēle un, protams, žurnāla parametru uzspiestais izteiksmes lakonisms.
Absurda līkloči
Gūtenmorgens. Otrreiz, nebūdams zīmju skaita ierāmēts, atļaujas vairāk filozofēt, atklāta sarkasma vietā ieturēti ironizēt, tak, paldies dievam, dzīvespriecīgā absurda līkloči palikuši tie paši, un tas arī liecina, ka mūsu priekšā ir tā pati latvieša ikona, tikai mazuliet vecāka, viedāka un plikpauraināka. Turklāt šis tēls ir krietni vien komplicētāks, nekā gribētos domāt paviršam vērotājam, kas vidējo latvieti asociē primāri ar pelēcīgu pusmūža vīrieti, kurš darbdienas vada garlaicīgā valsts iestādē, brīvdienas – pie televizora, labāk par visiem, tiesa, tikai teorijā, pārzina komandu sporta veidus un par sievas un bērnu eksistenci atceras brīžos, kad galdā nav laikā pasniegtas pusdienas vai dēls skolā sastrādājis nelādzības.
Nē, Gūtenmorgens patiesībā dzīvo visai rosīgu prāta un dvēseles dzīvi, kurā vieta ir gan dienišķajai desai, gan mākslai un filozofijai. Diskutējams ir arī pats apzīmējums "vidējais" – ne velti autors, laikam taču pasmīnēdams par vidējā latvieša stereotipu, stāstā Gūtenmorgens un vidus liek varonim svārstīties starp dažādiem "vidus" jēdzieniem, sākot ar "viduvējību" un beidzot ar "zelta vidusceļu". Nē, Gūtenmorgena (un vidējā latvieša, ja reiz lietojam šo terminu) galvenā problēma, kādu to ieskicē autors, ir nevis skata trūkums uz augstākām virsotnēm, bet gan fakts, ka virsotņu sasniegšanai ir jāpieslienas no dīvāna un jādodas ceļā, bet Gūtenmorgenam ārējo aktivitāti gandrīz pilnībā kompensē iekšējā.
Pēdējā reizēm manifestējas arī ārējā rīcībā, tomēr parasti ne tādā, kādu no viņa sagaida: stāstā Vienciemā, kurā varonim, kurš nonācis nomaļajā jūrmalciemā, teorētiski vajadzētu pētīt Latvijas lauku vidi un iedzīvotājus, viņš patiesībā piestrādā par Amora sūtni un saved kopā pirms astoņpadsmit gadiem izšķīrušos vietējo pāri, tā Vienciemu, kurā no visa kā ir pa vienam – viens zvejnieks, viena govs, viens autoveikals –, savā veidā pārtaisot par Divciemu, bet no diviem, kā zināms, jau kaut kas var sanākt – diez vai šoreiz pliki reproduktīvā nozīmē, taču metaforiskā noteikti.
Amizanta lietišķība
Krājumu veido trīs daļas – pirmkārt, jau pieminētais stāsts Vienciemā, kas izmantots arī filmas pamatā un ir atsevišķās nodaļās izstāstīts vienots vēstījums par varoņa piedzīvojumiem samērā reālistiskā vidē (bez gūtenmorgeniska absurda un sēņu tējas inspirētiem dvēseles klaiņojumiem gan neiztiek arī šoreiz). Otrajā daļā Ikdienā apkopoti klasiskā stila "gūtenmorgenismi", kuros lasītājs atkal sastop varoņa latviskos draugus Kalniņu, Krūmiņu un Bērziņu un ar prieku bauda abstraktu jēdzienu iemiesošanos Gūtenmorgena vienlaikus sadzīviski pazīstamajā un "šizīgi kreizīgajā" pasaulē, spēles ar valodu un erudītas alūziju būves.
Trešo daļu Par godu izbaudīs Latvijas kultūras dzīves pazinēji: šie stāstiņi Gūtenmorgenu ieved pasaulē, kurā pie kafijas tases AR LIELAJIEM BUR TIEM filozofē Juris Zvirgzdiņš (Esse), no Radio Naba var saķert bronhītu, Berelis cauri dimensijām bēg no Mīnotaura, bet varbūt no ugunīgajiem vēršiem, pārdabiskais radījums Neputns steidzami vēlas tikt pie laimes un slavas, filma Kolka Cool nelāgi ietekmē varoņa draugu leksiku un tā joprojām.
Par laimi, autors "nespiež" uz to, lai katra rindiņa būtu alūziju pārsātināta, – tāpat kā visā Gūtenmorgena ciklā, notiekošais ir gaumīgi sabalansēta spēle uz trauslās robežas starp smīdināšanu un pasmīnēšanu. Visās trijās daļās ievērotais stilistiskais viendabīgums – gan par apceptām Kurzem’s reņģītēm, gan Raini vēstītājs stāsta vienlīdz amizantā lietišķībā – ļauj grāmatu uztvert kā vienotu veselumu, kas nereti neizdodas arī daudz "nopietnākiem" krājumiem, bet Gūtenmorgenu lasītāja apziņā vēlreiz nostabilizē kā pašu cilvēku. Savējo. Un tas jau ir daudz.