Grāmata Kurts Fridrihsons. Es biju šeit viens pats iznāca septembrī. Rakstu par to tik nepieklājīgi vēlu tāpēc, ka visu laiku nepameta cerība, ka varbūt tomēr izdosies nonākt koncentrētākā dvēseles stāvoklī, nekā tas ir iespējams, strādājot dienas avīzē. Negribējās rakstīt par Fridrihsonu fabrikas režīmā. Izteikties par Fridrihsonu no kņadas, haosa, trokšņa, jucekļa un noguruma stāvokļa šķita kaut kā nepiedienīgi. Grāmata ceļā no mājas uz redakciju un atpakaļ nobružājās, apauga ar dzeltenām līmlapiņām kā ezis, jo te ir tik daudz spriega teksta, kuru gribētos vienkārši pārrakstīt kā viduslaiku mūkam. Bet "lielā elpa" kā nenāca, tā nenāca. Nu ir klāt pats pēdējais brīdis, jo šai grāmatai noteikti ir jāpagūst ietīties dāvanpapīrā un nonākt zem eglītes. Īpaši to cilvēku mājās, kuriem ir sajūta, ka galva ir iedūrusies debesīs un apkārt visu laiku tērgā muļķības radio. Iespējai doties līdzi Kurta Fridrihsona vertikālēm un atbīdīt horizonta līniju arvien tālāk un tālāk tiešām ir dāvanas vērtība. Imants Ziedonis: "Jau kuro reizi es saku, ka lēmums ir vertikāls."
Brutālo ignorēja
Protams, šāds ievads un ideālo apstākļu meklējumi rakstīšanai par Kurtu Fridrihsonu var šķist arī manierīgi vai pārspīlēti. Atcerēsimies, kādos apstākļos savus mūžības skartos darbus radīja pats Kurts Fridrihsons. Lielu mūža daļu (pārāk lielu) viņš savus akvareļus neplūdināja ne pie jūras, ne dārzā. Ieceres neizloloja garās pastaigās. Padomju okupācijas vara mākslinieku 1951. gadā izsūtīja gulagā uz divdesmit pieciem gadiem par dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju, dalību latviešu leģionā (no kura viņš dezertēja), t. s. franču grupas iniciēšanu un vadīšanu. Ir vērts jauno izdevumu Es biju šeit viens pats lasīt kontekstā ar iepriekšējo Dienas grāmatas izdevumu – Kurts Fridrihsons. Gundega Repše Mala. Tā rakstīja Fridrihsons (2010). Gundegas Repšes vārdiem, šī ir «grāmata par mīlu un mākslu». Un ne par dzeloņstieplēm, badu, vardarbību, brutalitāti un izmisumu. Zīmīgs ir Kurta Fridrihsona gandrīz vienīgais strīds ar savu dievināto sievu un mūzu Zentu. Kad sieviete no brīvības, lai arī kādas, viņu uzstājīgi tincina un pat sāk pārmest, ka viņš savās vēstulēs nemaz nerakstot ne par kādām detaļām, Kurts Fridrihsons uzšvirkst dusmu, izmisuma un vilšanās sajauktā reakcijā un sīki apraksta savu tuvāko "ainavu": "(..) šeit tikai žogi, barakas, fufaikas, atejas, kāposti un darbs (..) Vai to tu gribēji dzirdēt?!" Tāpēc, nonākot līdz Es biju šeit viens pats pēdējai lappusei, skaidri sapratu, ka nav ko ākstīties ar ideālo radīšanas apstākļu meklēšanu. Kaut vai – aiz cieņas pret Kurtu Fridrihsonu. Tādu nekad nebūs. "Pats galvenais ir šis brīdis. Pat ne pagātnes vilnis vai nākotnes iespējas. Vienmēr – šis brīdis. Jābūt gatavam. Mobilizēties – šim brīdim. Viss var būt tavās rokās. Neizvairies. Liekas, ka šis brīdis tevi meklē. Vēlreiz – esi pazemīgs. Šis brīdis var būt Dieva dāvana," Kurts Fridrihsons to bija sapratis jau sen. "Ir jāmēģina attālināties no ciešanām. Cik vien var. Nepārtraukti. Dzīve ir visur, tu to nes, bet tas jādara skaisti. (..) Ej viegli un skaisti! Arī tā ir māksla, un tur ir mūžības procents."
Iekšējās brīvības baušļi
"Kad biju maza, mēs ar Kurtu Fridrihsonu reizēm uzdziedājām tādu vienkāršu, jokainu dziesmiņu, kuras pirmā rinda skanēja: "Es biju tur viens pats." Vēl pēc gadiem, joprojām mazajai dziesmiņai esot kā sirsnīgai relikvijai attālā plauktā, es Kurtam jautāju – kas tā ir par vietu, kur tu biji viens pats? Pēc lēnprātīga smaida pauzes viņš atbildēja: "Šeit. Es biju šeit viens pats,"" neparasto nosaukumu izskaidro Fridrihsona krustmeita un garīgā mantojuma iedzīvinātāja rakstniece un mākslas zinātniece Gundega Repše.
Kurts Fridrihsons (dzimis 1911. gada 7. septembrī, miris 1991. gada 31. janvārī) savu mūžu bija veltījis glezniecībai, scenogrāfijai un grāmatu ilustrēšanai, no 1941. gada un pēc atgriešanās no izsūtījuma pastāvīgi veidojis ekspozīcijas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 1938. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Arhitektūras nodaļu, apmeklējis gleznošanas kursus pie Vilhelma Purvīša Rīgā un Andrē Derēna Parīzē. Kopš 1932. gada piedalījies izstādēs, bijušas vairākas personālizstādes un pēc viņa aiziešanas mūžībā arī vairākas viņa daiļradei veltītas izstādes. Par mākslinieku līdz šim izdotas divas Gundegas Repšes veidotas grāmatas – Pieskārieni un Mala. Tā rakstīja Fridrihsons. Albumu Kurts Fridrihsons. Es biju šeit viens pats sastādījusi Gundega Repše, grāmatas mākslinieki – Jānis Spalviņš un Jānis Esītis. Albumu papildina arī īpaši tam tapušās esejas par Kurta Fridrihsona dzīvi un daiļradi, autores – Gundega Repše, Rūta Muižniece un Ruta Čaupova. Albumā iekļautie darbi sniedz plašu ieskatu mākslinieka Kurta Fridrihsona daiļradē – pirmo reizi publicēti daudzi agrīnie eļļas darbi (1940.–1950. g., līdz izsūtījumam), kā arī izsūtījuma un dažādu vēlākās daiļrades periodu pasteļi, akvareļi, zīmējumi un jauktas tehnikas darbi.
"Domājot par Kurta Fridrihsona īpašo misiju viņam atvēlētajā laikā, jāsaprot, ka tajā vēstures posmā, kad svešā vara gan uzspieda, gan ar dažādām privilēģijām atbalstīja patētisku žestu klišejās ietērptu normativitāti, viņš savā stājā un darbos atļāvās atgādināt cilvēkiem goda, pašapziņas, nepadošanās un iekšējās brīvības baušļus," raksta mākslas zinātniece Ruta Čaupova. Ļoti šaubos, vai šodien mums šos baušļus vajadzētu atgādināt mazāk.
Albums tapis, pateicoties Filipa Kļaviņa personiskajam atbalstam. Viņa atbalsta iegansts tiešām ir ļoti personisks. Viņš tā arī nepaguva pateikties Kurtam Fridrihsonam par dāvanu savā 30. dzimšanas dienā – zīmējumu Ceļu ir daudz.