Nīla Geimena – sarkastiskā, krāšņā autora – bērnības fotoattēls uz grāmatas aizmugurējā vāka, viņa rokraksta faksimils iekšlapās – tas viss šķiet liecinām, ka rokās turam darbu ar patiesi autobiogrāfiskām iezīmēm. Vai tā ir daļēja patiesība vai varbūt – falsifikācija ar nolūku piekļūt lasītājam tik tuvu kā... nujā, kā blusa pie miesas? Ar Geimenu nekad neko nevar zināt.
Realitāte saplīst kā audums
Pieaugušais vēstītājs (kuram nav vārda), atgriežoties no, šķiet, viņu īpaši neskumdinošām bērēm, nolemj izmest līkumu pa apkārtni, lai uzmestu skatu bērnības mājai. Bērnības mājas tur vairs nav, taču ir cita ēka – ar kuru saistās kādas neskaidras atmiņas. Uz sliekšņa sastapta veca sieviete, piemājas dīķis... un stāstījums plūstoši pārslēdzas pagātnē, kad vēstītājs, nu jau (vai – vēl) mazs zēns – vientuļnieks, savādnieks, grāmatnieks (kurš gan tādus nepazīst?) –, savam vecumam atbilstošas naivitātes un neatbilstoša brieduma sajaukumā nopietni vēsta – par savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru neviens neatnāk, par uzdāvinātu kaķēnu, kuru sabrauc pie mājas piebraucis auto, par īrnieku, kurš nez kāpēc padara sev galu tās pašas ieliņas galā. Un tikpat lietišķi un raiti stāstā sāk ievīties neticamais, baismīgais (vai, ja ticamais, tad vēl jo vairāk baismīgais) vēstījums – par mistisku audzinātāju, kura uzrodas ne no kurienes kā tāda sātaniska Mērija Popinsa un pārvērš zēna tēvu līdz nepazīšanai, par savādajām kaimiņmājas iedzīvotājām, par to, kā mainās un grūst pasaule.
Šo, tāpat kā citus Geimena darbus, grūti ieslodzīt kāda noteikta žanra rāmjos, jo tas ietilpst pats savā žanrā. Taču Okeāns ielas galā neliek ilgi minēt mīklas – tas gluži atklāti stāsta par laiku, kad realitāte mēdz saplīst kā audums, kad tam cauri sūcas biezais mītu, pasaku un simbolu šķidrums, kad apziņas kaktu iemītnieki atļaujas pārskriet pāri arī plāniņa vidum, kad nevajag skaidrot neizskaidrojamo, pietiek to redzēt, – proti, par bērnību. Laiku, kuru tikai īpaši aizmāršīgi pieaugušie deklarē kā saulainu pļaviņu bez neviena ēnas plankuma. (Bet tāds jau ir atmiņas fenomens – vienīgā prizma, caur kuru varam saskatīt pagātni, ir lauzta, liekta, trīsuļojoša kā ūdens virsma.) Laiku, kad pieaugušo neloģiskajām izdarībām tiek atrasti pasaku loģikas izskaidrojumi, kurā ir ignorēšana, nodevība, bezpalīdzība, mūžīgais skatiens no lejas uz augšu un nespēja paskaidrot milzīgas, visaptverošas bailes, kuru dēļ, gulēt ejot, jāatstāj vaļā durvis. Jo pasaule nav droša, nekad nav bijusi droša. Un nekad to neizjūt tik skaudri kā tad, kad tev ir septiņi, astoņi, deviņi gadi, kad prāts modri cenšas apjaust pasauli, bet nezināmā smaržu telpā vēl nav kliedējusi apkārt izsmidzinātā loģikas laka.
Kāda seriāla 56. sērija
Tās pašas ielas galā, kurā atrodas zēna māja, atrodas arī Hempstoku ferma. Tajā mitinās savāda ģimene, kas sastāv tikai no triju paaudžu sievietēm un kurā pat jungiskajos smalkumos neiesvaidītais uzreiz samanīs klasisko jaunavas–mātes– vecenes trio. Vecā sieviete kā moira lāpa laika audumu un atceras pasauli vēl pirms Lielā sprādziena. Vienpadsmitgadniece Letija kļūst par vientuļā zēna draugu un biedru. Vidējā – māte – sargā abas pārējās. Šī trīsvienība atdzimst vienmēr no jauna, vienmēr kā viņa pati, un caur sievieti atdzimst arī vēstītājs, anonīmais Es. (Varbūt ego?) Uz sievietes tēla simbolikas vijoles Geimens spēlē pilnā sparā, dāsni piesviežot klāt arī tādus tēlus kā mēness (kas Hempstoku fermā allaž ir citā fāzē nekā ārpus tās) un ūdens. Līdzās fermai ir dīķis, ap kuru vārda burtiskā nozīmē griežas visa teksta darbība, viņš arī okeāns – zemapziņa, kas kā milzu straume plūst zem visa. Un arī ūdens spainī un vannā, izrādās, ir tas pats okeāns, kurā jāienirst, lai atcerētos. Romāna noslēgumā atcerēšanās–aizmiršanas–atkal atcerēšanās tēma savijas tik filigrānā virpulī, ka to labāk priekšlaikus neatklāt, jo tur faktiski slēpjas visa teksta atslēga.
Lasot Okeānu ielas galā, brīžiem liekas, ka skatāmies kāda seriāla (šoreiz vārda absolūti neitrālajā nozīmē) 56. sēriju, nezinot, kas noticis iepriekšējās piecdesmit piecās. Un tam tā arī jābūt, jo romāns ir konstruēts, balstoties jau pieminētajās pasaku likumībās. (Ja tev cieši piesaka nelaist vaļā drauga roku, tā arī dari. Citādi sekas var būt neaprēķināmas.) Šis ir stāsts par bērnību, bet ne stāsts bērniem. Jo, lai patiesi ilgotos pēc bērnības un patiesi baidītos no tās, jābūt pieaugušam.
Taču kur tad viņi ir, tie pieaugušie? "Pieaugušie sirdī nemaz nav pieauguši. Īstenībā jau pieaugušo nemaz nav. Itin neviena visā plašajā pasaulē," teic Letija. Un teksta galvenais "baiļu faktors" ir atklāsme, ka nav kurp raudzīties pēc palīdzības, kad plāno iluzorās civilizācijas virsslāni satricina un pārplēš zemapziņas šausmas – tas sapnis, ko, ieraudzījuši dienasgaismā, mēs noteikti atcerētos kā sapņotu jau tūkstošreiz. Grāmatā izkaisītie iztēles/sapņu/murgu tēli ir vienlaikus daudznozīmīgi un neprasa atšifrējumu. Sātaniskā bērnu pieskatītāja – būtne, kas vēlas par katru cenu iedot tev arī to, ko tev nemaz nevajag, – vai tā nav zēna vecāku inkarnācija? Un kas ir "bada putni", kas aprij, vērš tukšumā visu, labo, slikto un neitrālo, – varbūt arī pieaugušie? Un kaķēns – pirmā saskarsme ar nāvi – vai tāpēc kļūst par zēna pavadoni neizskaidrojamajā pasaku likumu pasaulē?
Geimens neskaidro. Un nevajag. Jo Okeāns ielas galā ir viens no tiem darbiem, kurā katram tēlam nav jāatrod akmenī iecirsts simbolisks skaidrojums, – tas ir darbs, kurā ienirt. Ienirt, mazliet baidoties no tā, ko varbūt – tikai varbūt – par šo savādo laiku varētu atcerēties mēs paši.