Vai, rakstot par izsūtījuma gadiem Sibīrijā, iespējams smaidīt? Vai vismaz pasmaidīt? Režisors Oļģerts Kroders vienreiz pierādīja, ka ir, uzrakstot atmiņu grāmatu Mēģinu būt atklāts. Tagad Leļļu teātra aktieris Kaspars Pūce, Latvijā slavenākais Ziemassvētku vecītis, grāmatā Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā to izdara otrreiz.
Septiņus mēnešus vecais spiegs
Kasparu Pūci kā "spiegu ģimenes" atvasi no Latvijas izraida tikko septiņus mēnešus vecu. Tēvu kinorežisoru Voldemāru Pūci arestē Vecrīgā filmas Rainis uzņemšanas laukumā. Vaina nopietna – vācu okupācijas laikā Rīgā uzņemta antipadomju propagandas filma Sarkanā migla par padomju režīma zvērībām Baigajā gadā. Spriedums – 25 gadi stingrā režīma nometnē. Izsūtāma arī Pūces ģimene – sieva aktrise Daila Kukaine-Pūce un nesen dzimušais Inesis Kaspars Pūce, kurš, izrādās, jau spiego "angļu stilā".
Kaspars Pūce autobiogrāfiskajām atmiņām kamertoni iedod jau nosaukumā Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā, kas atgādina kādas piedzīvojumu grāmatas stilizāciju à la Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi vai padomju fantastiskās literatūras hitu Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi, kas nu kuram nāk prātā. Autors raksta, ka nācis pasaulē "ar rupju krekšķi, nevis spalgu brēcienu". Saliekot to kopā, var teikt, ka Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā ir dzīvelīga, priecīga "piegriezuma" puikas bērnības atmiņas, kurš ir pildījis savu bērna galveno pienākumu – audzis, neraugoties ne uz ko. Tajā vietā, kur liktenis nolicis. Kā tāds Latvijas rabarbers vai suņuburkšķis. "Mamma vienā istabas stūrī ierīkoja kaut ko līdzīgu aizgaldam, no rītiem pabaroja mani ar to, kas bija dabonams un apēdams, savilka uz manas mazās miesas visas iespējamās lupatas un atstāja mani uz visu dienu blusu, blakšu un tarakānu sabiedrībā. Vakaros, nomūrējies līdz ausīm, smaidošs un smirdošs sagaidīju mammu." (13. lpp.)
Intonācijas ziņā Kaspara Pūces atmiņām ir maz kopīga ar tādiem hrestomātiskiem Sibīrijas pieredzē balstītiem darbiem kā Dzintras Gekas Sibīrijas bērnu atmiņas, Melānijas Vanagas Veļupes krastā vai Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kurus nav iespējams lasīt, negrimstot līdzi stindzinošā līdzpārdzīvojumā. Viņš neiet via dolorosa ceļu. Protams, ir brīži, kad sāp un "pa skopai asarai jānotrauc" arī citādi dūšīgajam un ļoti pašapzinīgajam Pūcesbērnam. Kaut vai tad, kad mamma izvēlas sagaidīt ieslodzījuma termiņa beigas kopā ar vīru, bet dēlēnu, lūgusi pieskatīt kādai svešai latviešu ģimenei, iesēdina vilcienā un vienu pašu palaiž uz mājām. Bet ilgi skumt nav Pūcesbērna dabā, un, nepievēršot uzmanību gādīgās pieskatītājģimenes brīdinājumiem piebremzēt, Maskavas stacijā viņš sarīko sev īstu saldējuma ballīti.
Ir arī objektīvi iemesli, kāpēc Kaspara Pūces bērnības atmiņās par izsūtījuma laiku Sibīrijā ir mazāk dramatisma. Pūču ģimene izveidojusies zem laimīgas zvaigznes – neviens nav jāatdod Sibīrijas zemei. Vēl vairāk – pēc septiņu gadu nošķirtības dažādos lēģeros ģimene 1956. gada 28. jūnijā atkal satiekas. Šis mirklis iemūžināts arī fotogrāfijā Vorkutas stacijā. Daudzās fotogrāfijas ir grāmatas īpašā vērtība, kas līdzās Pūcesbērna atmiņu "zīmējumiem uz sētas" naivisma estētikā stāsta savu paralēlo stāstu. Pūču ģimenei fiziskais Sibīrijas stāsts beidzas ar laimīgu atkalsatikšanos Teikas Kuršu ielas nama istabiņā jau kopā ar Sibīrijā piedzimušo Dacīti. Sākas padomju "komunālais blūzs", kurā Pūces atkal izrādās veiksminieki, pēc laika tikdami gan pie vēl viena Pūcesbērna – Valta, gan pat pie jauna dzīvokļa Hospitāļu ielā.
"Krievēns" Teikā
Vērtīgas ir Kaspara Pūces atmiņas par atgriešanos 50. gadu Latvijā. Ar neraksturīgu pašironiju viņš zīmē ainas, kā brīvais "stepes dēls", nonācis Rīgas latviskākajā rajonā Teikā, tanšu skolotāju uzraudzībā ātri vien tiek ielauzīts gaiša un pieklājīga latviešu puisīša manierēs un kā visi nāk skatīties "drūmo krievēnu". Tā kā "krievēnu" grib redzēt daudzas jaukās tantes, kas viņu audzinājušas gan Latvijā, gan Sibīrijā, Pūcesbērna piedzīvojumi drīz vien turpinās arī Latvijas laukos, un lasītājs iegūst autentiskas liecības par tā laika sadzīvi un svētku svinēšanu. Mulsums par to, kāpēc tā, ka Sibīrijā viņu sita tāpēc, ka ir latvietis, bet Latvijā – tāpēc ka "krievs", Pūcesbērnā nedzīst ilgāk kā krevele uz ceļa. Pēcsibīrijas perioda apraksta tonis atgādina padomju bērnu filmu à la Kapteiņa Enriko pulkstenis vai Zentas Ērgles TV seriāla Tā tik bija vasara! noskaņas, kur dominē saule un darbība, nevis skumjas un pārdomas.
Šajās dienās izdevniecībā Mansards iznākusi arī Māras Zālītes autobiogrāfiskā bērnības atmiņu grāmata Pieci pirksti, kurā Zālīte, nu jau prozaiķe, tēlo atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas XX gadsimta 50. gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā 50.–60. gadu mijā. "Grāmata pārliecinoši nostājas līdzās latviešu autobiogrāfiskās literatūras labākajiem piemēriem – Doku Ata, Ernesta Birznieka-Upīša, Viļa Plūdoņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Kalniņa, Vizmas Belševicas un no nesenā laikā publicētajām grāmatām – Gundegas Repšes bērnības tēlojumiem," grāmatu piesaka Mansarda redakcija.
Šaubos, ka Kasparam Pūcem bijušas ambīcijas nonākt šajā godpilnajā autoru rindā vai radoši sacensties ar Vizmu Belševicu vai Māru Zālīti. Bet tieši šajā nepretenciozitātē un vienkāršībā ir grāmatas spēks.