Nemaz tik bieži negadās, ka grāmatas izdevums piedzīvo savu likteni, kas ir ne mazāk fascinējošs par tās varoņa dzīvi. Taču tieši tā ir noticis ar amerikāņu rakstnieka Džona Viljamsa romānu Stouners. Pirmo izdevumu piedzīvojis tālajā 1965. gadā, tas, tikpat klusu kā uznācis uz literārās skatuves, no tās arī nogāja un pazuda daudzu citu nedaudz pamanītu, nedaudz paslavētu darbu vidū. Taču četrdesmit gadu vēlāk – romāna autoram jau esot tai saulē – šis darbs negaidot piedzīvo jaunu izdevumu, tiek burtiski apbērts ar cildinājumiem un nekavējoties tulkots daudzās pasaules valodās, tagad – arī latviešu (kā vienmēr spožajā Silvijas Brices latviskojumā).
Kas tad ir tik sevišķs šajā darbā? Paradoksāli, bet pirmajā tuvinājumā būtu godīgi jāatbild – nekas. Viljams Stouners ir dzimis XIX gadsimta nogalē Misūri štatā un visu jaunību bez entuziasma gatavojies pārņemt sava tēva darbu fermā. Studējot universitātē lauksaimniecību, Stouneru negaidīti savaldzina angļu renesanses literatūra, un viņš nolemj "mainīt kursu". Pēc universitātes absolvēšanas kļuvis par pasniedzēju, viņš dzīvo klusu un mēreni nelaimīgu dzīvi – viduvēja karjera, neveiksmīga laulība, maz draugu. Viņa dzīvi sarūgtina sievas mēģinājumi sabotēt vīra attiecības ar vienīgo meitu, konflikts universitātē ar katedras vadītāju, neizdevušās romantiskās attiecības ar kolēģi. Tikpat klusu un neievērojami kā dzīvojis, Stouners aiziet mūžībā. Viss. Stāsta beigas.
Stūrgalvīga nesatricināmība
Kas tad ir pamatā kritiķu un visu vecumu lasītāju sajūsmai par šo darbu? Kas liek šīs trīssimt lappuses lasīt ar aizturētu elpu? Romāns taču nevēsta par varoni, bet gan par zaudētāju, un mēs nemīlam zaudētājus. Arī sižetu nekādi nevar nosaukt par piedzīvojumiem bagātu. Un tomēr.
Man gribētos apgalvot, ka Stouneru lasa tā paša iemesla dēļ, kāpēc lasa Donu Kihotu, Gredzenu pavēlnieku vai apustuļu darbus. Pasaulē, kura pieprasa un uz pjedestāla ceļ supervaroņus, ir milzīga iekšējā vajadzība pēc varoņa, kurš būtu tikpat vājš, kļūdains, neizdevies, tikpat tālu no pjedestāla kā mēs paši. Vienlaikus mums ir nepieciešams varoņa tapšanas ceļš, kurš pierādītu arī mūsu iebiedētajai, trauslajai iekšējai būtībai, ka ir iespējams tapt no nekā par kaut ko. Jo tālāk mēs lasām par Stounera dzīvi, jo labāk izprotam un novērtējam viņa laucinieciski stūrgalvīgo nesatricināmību arī visu likteņa triecienu priekšā. Viņa nekad nepārtrauktos pūliņus darīt to, kas ir jādara, – arī tad, ja nepadodas gadiem ilgi (Stouners vismaz sākotnēji nebūt nav labs pasniedzējs). Viņa drosmi mīlēt arī tad, ja mīlestība tiek apspiesta un indēta, un arī drosmi nemīlēt, kad tas vairs nav iespējams. Stounera stabilā, stoiskā būtība liek domāt par viņu kā par akmeni ("stone" – angļu val. – akmens), ķieģeli, betona bloku, kas ir labas celtnes pamatos. Mēs esam pieraduši jūsmot par vēja rādītāju eleganci un balkoniņu grāciju. Bet celtnes pamatā ir akmens.
Lūk, tieši šī perspektīvas maiņa, kas, lasot Stouneru, ir gandrīz neizbēgama, ir tas, kas liek šķirt lappuses, neticot savām acīm. Jo mēs uz īsu brīdi esam iemantojuši citu skatījumu, otro redzi, pirmām kārtām, kā jau egoisti, pielāgojuši to sev un ieraudzījuši, ka neesam tikai tādi, kādus mūs klasificē pasaule, – sākam ieraudzīt savu "garīgo arhitektūru", kas uzbūvēta uz tiem pamatiem, kurus nevar sašūpot tendences un modernitāte. Šis stāsts par neizdošanos (un mēs tik ļoti baidāmies no neizdošanās!) ir gandrīz ar varu pielicis mums pie acīm kaleidoskopu, kurā ieraugām to, ka – kā esot teicis Akvīnas Toms pēc savas debesu vīzijas – "viss ir pavisam citādi".
Absolūtā valodas dzirde
Kaut gan Stounera dzīve rit uz XX gadsimta vētrainās pirmās puses fona, vēsturiskajiem notikumiem romānā ir loma tikai tiktāl, cik tie ietekmē (visbiežāk jau neietekmē) Stounera dzīvi. Pirmā pasaules kara aizsākumā viņam ir izvēle – pieteikties armijas rindās vai palikt mājās, aizbildinoties ar akadēmisko amatu. Viņš paliek (vēlreiz pierādot, ka nav varonis no zvaigžņoti svītroto ideālu skatpunkta) un pēc kara beigām skumji piemin karā kritušo draugu (vienu no diviem, kurus Stouners iemantojis visa mūža garumā). Otrais pasaules karš paslīd garām gandrīz nemanot, pasniedzējam ar sirdssāpēm vērojot arvien tukšākās auditorijas. Pasaules krīzes un depresijas ir vien tikko jaušama fona ilustrācija paša Stounera dvēseliskajām krīzēm. Jo romāns pirmām kārtām vēsta par dvēseles kustību un gara dzīvi, kam tikai retumis ir atblāzma fiziskajā virskārtā, – dzīvi, kura pieredz vērtību pārvērtēšanas laikmetu, nespēj tajā iekļauties un tieši tāpēc ir cienījama.
Romāna tekstā nav nekādu manipulatīvu paņēmienu, kas liktu lasītājam izjust mākslīgi uzkurinātas emocijas. Lietišķais, pat vēsais trešās personas stāstījums, kurā ir vairāk aprakstu nekā dialogu, vienlīdz atturīgi vēsta gan par akadēmiskās, gan seksuālās dzīves norisēm. Teksts (apzināti vai neapzināti) imitē dokumentālās filmas bezkaislīgo fona balsi, kas vienlaikus rada absolūtu realitātes sajūtu un nolemtību. Jo, tāpat kā dokumentālā filma par notikumiem, kuru iznākums skatītājam ir zināms jau pirms skatīšanās, arī romāns patiesībā beidzas vēl pirms sākuma: jau pirmajā lappusē izlasām īsu Stounera biogrāfijas kopsavilkumu un piebildi, ka nekādu īpašo ietekmi uz pasauli šī cilvēka dzīve nav atstājusi. Taču Viljamss (un tulkotāja) ir apveltīts ar absolūto valodas dzirdi: Stouners ir piesātināta, lekna, līdz mirdzumam nopulēta proza, kurā neviens vārds nav nejaušība un kura tieši tāpēc spēlē uz lasītāja psiholoģiju kā uz labi noskaņota instrumenta.
Priekšnojautas, fatālisms, ārēji redzamā minimālisms, kas kontrastē ar garīgo norišu intensitāti, precīzi un niansēti iepotē apziņā Stounera tēlu ne vairs kā atsevišķu būtni, bet kā ideju, kas izsaka matemātiski neiedomājamo, taču cilvēciski neapstrīdamo vienādojumu: jebkura cilvēka dzīve ir vairāk nekā to veidojošo notikumu summa. Šis vienādojums, ko romāna autors pierāda nepretenciozi, tomēr ar saviļņojošu pēcgaršu, kurā vienādās devās apvienotas skumjas un apskaidrība, tad arī ir tas, kas veido skaļo, taču tikai reizumis pamatoti piedēvēto apzīmējumu "klasika".