Daži rakstnieki lielu daļu radošā mūža velta viena žanra izkopšanai. Citus, šķiet, teju sportiska interese mudina padraiskoties visdažādākajos prozas lauciņos. Pie šiem pēdējiem liekas piederīgs arī Arno Jundze, kura pūrā ir zinātniska monogrāfija, vēsturiski romāni, stāstu krājums, kriptotrilleris un nu jau trīs bērnu grāmatas – pirmajiem darbiem par Ķiparzemi Ķiparu Ļerpatu Šnirks un Ķiparu Ļerpatu Čieps nupat piepulcējies Šušnirks un pazemes bubuļi. Un, kā jau daždien, tieši bērnu grāmatās vislabāk ir jaušama gan autora meistarība, gan vēlme padauzīties tiklab sižetā, kā valodā.
Pats autors gan intervijā apgalvo, ka šajās grāmatās saimnieko pieaugušo pasaule, nešpetni un dzīvīgi radījumi, taču tieši šī īpatnība Ķiparzemes iemītniekus padara par atsvaidzinošu vēsmu jaunāko un ne tikai jaunāko laiku tendencē bērnu grāmatas mākslīgi attīrīt no jebkādiem reālās dzīves piemaisījumiem, radot sterilu varavīkšņu un vienradžu pasaulīti, kas jaunajam lasītājam ne tikai maz ko dod dzīves un literatūras iepazīšanā, bet arī, kā novērots, reti kuru spēj patiesi aizraut.
Personāžu suga
Ķiparzemi apdzīvo Šušnirks, Mazulis, Skrūvītis un citas būtnes, par kurām rakstnieks nedod ne mazāko mājienu, kas tās īsti ir – it kā cilvēkveida radības, it kā ne. Šajā ziņā autoram nevainojami piespēlē arī grāmatas māksliniece Kristīne Martinova, kuras rotaļīgi melnbaltajās, it kā uz rūtiņu lapām zīmētajās ilustrācijās tāpat nav samanāma personāžu suga. Taču, tāpat kā mums bērnībā, visticamāk, nekad neienāca pat prātā painteresēties, kādas bioloģiskās izcelsmes radības ir, teiksim, Nezinītis vai Naksitrallīši, arī Ķiparzemes iedzīvotājus mazais lasītājs visdrīzāk uztvers nepastarpināti un ļaus vaļu iztēlei, kas patiesībā ir labākais, ko bērnu grāmata var panākt.
Dižciltīgā radījuma Šušnirka mierīgajā dzīvītē, ko līdz šim traucējusi tikai mājkalpotājas robotenes Minnas trokšņainā rosība, negaidot ielaužas personificēts orkāns briļļainā Mazuļa izskatā. Mazulis viesuļvētrā pazaudējis savus vecākus, un tagad ar Bāreņtiesas (jā, Bāreņtiesas, nevis bāriņtiesas!) lēmumu uzticēts Šušnirkam kā novada godājamākajam pilsonim pieskatīšanai, līdz vecāki atkal atrodas. Taču, tā kā Mazuļa visvismīļākā nodarbe ir dauzīšanās, nepaiet nemaz tik ilgs laiks, līdz Šušnirks nolemj, ka vieglāk būs apceļot pasauli mazā viesa vecāku meklējumos nekā vēl ilgāk pieciest mājās valdošo haosu. Tiek sakravāta ceļasoma (kura gan par to visu nemaz nepriecājas), un ceļojums var sākties – kas par to, ka nav pat nojausmas, kurā virzienā meklēt. Tieši šādās situācijās taču ir gluži vienalga, jo visi virzieni ir labi. Tā sakot, pasakas "aizej tur – nezin kur" darbojas pilnā spēkā, taču, tā kā Ķiparzeme ir samērā moderna valstiņa, ceļojumā abi dodas ar vilcienu. Un tad tikai sākas...
Kādas tik likstas nepiemeklē abus ceļiniekus – no apmaldīšanās kalnos līdz cīņai ar pazemes mošķiem. Nemaz jau nerunājot par tēliem – Arno Jundze «salaiž raibā dejā» veselu fantāzijas pasauļu spietu, sākot ar pasaku pūķiem un latviešu tautasdziesmas zīti (to pašu, kurš miltus mala, bīdelēja) un beidzot ar vecās, labās galda spēles Cirks personāžiem. Viena dēka ved pie otras, autoram nevainojami ievērojot klasisko pasakas shēmu: katra darbība ietver iedīgli nākamajam solim, katra informācijas drumsla beigās izrādīsies vajadzīga, taču atrisinājums pienāks tikai tad, kad varoņi būs secīgi izgājuši cauri visiem pārbaudījumiem, ne mirkli agrāk.
Ievērots pat tautas pasakās bieži sastopamais trīskāršojuma princips: Šušnirkam un Mazulim pazemes valstībā jāstājas pretim trim bubuļiem, no kuriem katrs ir bīstamāks par iepriekšējo, gluži tāpat kā tautas pasaku varonim jācīnās ar trejgalvi, sešgalvi un deviņgalvi velnu. Tiesa, paņēmieni, ar kādiem Arno Jundzes varoņi bruņojas, būs daudz labāk saprotami mūsdienu mazajam lasītājam un vienlaikus spēs daudz laikmetīgāk sasmīdināt pieaugušos.
Smalku atsauču tīkls
Šušnirks un pazemes bubuļi ir viena no tām grāmatām, kuras lasot smaidu no sejas nodabūt nost būs grūti visu paaudžu lasītājiem, tikai bērni un pieaugušie ķiķinās dažādās teksta vietās. Jo šī ir grāmatas interesantākā īpatnība – autors vienlaikus pamanās savērpt pilntiesīgu piedzīvojumu stāstu un teksta otrajā slānī iestrādāt smalku, erudītu un ar īpašu pietāti neapgrūtinātu atsauču tīklu, kurā, jau uzrunājot pieaugušo lasītāju, ar smaidu izsakās par visdažādākajiem mūsdienu dzīves aspektiem.
Zinību vīri, kas Zinātņu pils kārtējā konferencē kvēli diskutē par bezgalsvarīgo jautājumu, vai pareizāk ir teikt "desumaize" vai "desa ar maizi", Ērms dzelzceļa stacijas izziņu birojā, kurš zina tikai to, ka neko nezina, toties prot uzdziedāt, cilvēkēdājs veģetārietis, pazemes Karalis ar visai savdabīgu padomnieku štatu, reizēm pat slapstick humora garā kalambūrēta blēņošanās, piemēram, piesaucot slaveno mākslinieku Milhelmu Burvīti, viegli maskēti ironiski štrihi, apspēlējot nodrillētas literārās klišejas, un samērā caurredzami mājieni uz virkni klasisku autoru...
Arno Jundze lieliski pārvalda vēstījuma tehniku, kuru gribētos nodēvēt par "bērnišķo absurdu" (autors pats gan to, visticamāk, nodēvētu par "dauzīšanos") un kurā valda sava veida dubultā uztvere – bērna intuitīvā loģika, pēc kuras apgalvojums ir visnotaļ pareizs, un pieaugušā pieredzes vadītā spriestspēja, kas ļauj izprast pateiktā komiskumu un/vai dubultnozīmi.
Autora ironija nekad nav aizvainojoši dzēlīga, neredzamais vēstītājs par paša radītās pasaules absurdu, kas reizēm tik ļoti atbalso kādu pārlieku pazīstamu realitāti, drīzāk uzjautrināti zobojas, nevis sarkastiski žēlojas. Tieši šāda pati labdabība vērojama arī grāmatas sižetiskajā aspektā – kaut gan pārbaudījumi, ar kuriem ir jāsastopas Šušnirkam un Mazulim, ir visnotaļ nopietni, nevar teikt, ka kaut viens no stāsta antagonistiem būtu patiesi ļauns. Jā – muļķīgs, jā – alkatīgs, jā – pārņemts ar personisko svarīgumu, taču apzinātu ļaundarību nesastapsim. Šajā ziņā Šušnirks un pazemes bubuļi varbūt tomēr atbalso pasaules bērnu literatūras virzienu uz jaunā lasītāja psiholoģisko netraumēšanu, kaut gan, paldies Dievam, rožainus vienradžus Ķiparzemē neatrast.