Grāmatas Trakie veči recenzija. Smejam uz pilnmēnesi

Pēdējos mēnešos iznākuši vairāki jaudīgi stāstu krājumi – lai pieminam Svena Kuzmina Pilsētas šamaņus un Artūra Snipa Stāstus laika logos, bet Paula Bankovska jaunais krājums Trakie veči ir viens no pašiem labākajiem. Astoņpadsmit lieliski stāsti, kuri rakstīti, ironiski iespaidojoties no urbānajām leģendām, izgudrojot jaunas un papildinot esošās. Kādu no stāstiem, iespējams, būsiet jau agrāk dzirdējuši Prozas lasījumos vai lasījuši internetā, taču pārlasot atklāsiet no jauna. Mans favorītu favorīts ir stāsts Es aizeju mežā, taču pieļauju, ka ar katru lasīšanas reizi priekšplānā var izvirzīties arī citi stāsti – ikkatrs no astoņpadsmit ir smalki nostrādāts un dvēseli pacilājošs.

Urbāni, ironiski, nostalģiski

Ja pavisam godīgi, tā favorītu būšana sākās jau ar pašu pirmo stāstu Atgriežoties pie galvaskausa jautājuma. Acu priekšā kā dzīvu redzēju veco kungu vēstītāju – nopietns, visdrīzāk žaketē ar zamša ielāpiem uz elkoņiem. Istaba, kurā viņš sēž pie datora, ir grāmatplauktu ieskauta, pamatīgā rakstāmgalda daudzajās lādēs glabājas dažādām organizācijām nosūtīto vēstuļu kopijas. Un Raiņa kaps ar svaigi renovēto pieminekli, kura pakājē piespiedusies pusapkopta Doras Stučkas kapa kopiņa, iegūst teju vai mistiskas svētvietas statusu – vismaz līdz brīdim, kad... bet nebojāšu jums jaunatklāsmes prieku.

Lai gan visus stāstus mums ar Paula Bankovska starpniecību vēsta dažādi dīvaiņi, ko varētu uzskatīt par kopīgu iezīmi, tie nosacīti ir iedalāmi vairākās kategorijās. Nedaudz no citiem atšķiras stāsti Koka dievi un Depresija, kas vairāk iederētos bērnības atmiņu krājumā, bet pārējos vairāk vai mazāk var iedalīt divās daļās – papildinātas un paspilgtinātas urbānās leģendas (izcili ir stāsti Lielveikalu jaunavas un Nakts kontrole!) un fantāzijas par ikdienišķām tēmām (še izceļas Vispasaules modelētāju biedrība un īpaši – Es aizeju mežā).

Jau agrākajos Paula Bankovska darbos brīžiem bija vērojama tendence notikumus pārvērst absurdā, apvērst tos, palūkoties no iekšpuses, no kreisās malas, atārdīt stūri un izgriezt notikumu uz otru pusi – gluži kā segas pārvalku, kurā iespējams ja ne apmaldīties, tad vismaz sapīties ne pa jokam –, un šajā krājumā rakstnieks ar notikumiem un varoņiem rotaļājas jau gluži virtuozi.

Baiļu kulmināciju var piedzīvot lieliskajā alūzijā par bērnības šausmu stāstu (Un tad uznāk melnie), kurš transformējas gluži reālistiskās darbībās – turklāt atsaucot atmiņā gan bērnudārza pusdienlaika guļā dzirdēto, gan pavisam mūsdienīgas ainas.

Latviešu psihs pret vidējo latvieti

P. Bankovska varonis šais stāstos it kā varētu būt vidējais latvietis, tikai drusku transformējies, sašķiebts, kā greizajā spogulī aplūkots, – vārdu sakot, Bankovskis no rāmi apcerīgā vidējā latvieša ir radījis visnotaļ varenus latviešu psiha tēlus. Vidējais latvietis nobāl lasīdams, bet neatlaidīgi urbjas uz priekšu, nevilšus atklājis, ka krāšņākai dzīvei ir pietrūcis tieši latviešu psiha. Reālajā dzīvē par viedokļu dažādību publiskajā telpā rūpējas jaunizceptā Pamatiedzīvotāju ķēniņiene, bet literatūrā šo funkciju uzņēmies Pauls Bankovskis, radīdams apburoši absurdus tēlus, kuri brīžiem biedē, brīžiem smīdina, bet kopumā ir gana daudzslāņaini. Stāstos Mīļotajai nepatīk, Un tad uznāk melnie un Supervarons latviešu psiha tēma ir īpaši jūtama, un te nu lasītājs nonāk dilemmas priekšā: ticēt autora domu lidojumam, uzticēties un baudīt vai meklēt kādus slepenos zemūdens akmeņus un vēstījumus. Var abējādi.

Kāpēc mums kaut kas tāds vispār jālasa, es dzirdu jautājam. Un godīgi brīdinu: jā, tiem, kas pēc Kolka Cool noskatīšanās sacīja, ka šādas filmas būtu jāaizliedz vai vismaz nebūtu jāfinansē, grāmata varētu nepatikt. Varētu nepatikt arī tiem, kas vēlas, lai rakstnieks ik stāstam pievienotu morāli un strikti melnbaltu dalījumu labajos un sliktajos. Toties pārējiem Trakie veči varētu būt viena no ilgstoši baudāmām grāmatām, viens no šīsvasaras lielākajiem literārajiem priekiem. Un tiem, kas cenšas izlasīt visas Paula Bankovska grāmatas, šī ir arī izcila rakstnieka atgriešanās.

Kur viņi mājo, tie jocīgie Bankovska nevaroņi, un kas viņi ir? Jebkurš no mums var būt kāds no viņiem vai kļūt par kādu no viņiem. It kā jau viss šķiet reiz kaut kur dzirdēts, bet šādā kāpinājumā stāstus stāstīt māk tikai Pauls Bankovskis. Katrs no stāstiem ieved citā realitātē, kura ir sveša un vienlaikus pazīstama: kā sapnī redzēts, kā miegā dzirdēts, kā ar kaimiņu neskaidrā prātā runāts.

Tādējādi Pauls Bankovskis rada mūsdienīgus mītus, kuri vēlāk, iespējams, kļūs par pamatu kaut kam lielākam, varenākam. Taču šodien Trakie veči ir avots, no kura pasmelties spirgtu lasīšanas prieku un izdzīvošanai nepieciešamo ironijas devu.