Pirms kāda laika masu medijus un sociālos tīklus saviļņoja kāda jauna vecāka sašutuma pilnie izteikumi par tradicionālo, īpaši tautas, pasaku nepiemērotību bērniem. Diskusijās iesaistījās gan pedagogi, gan mediķi, gan visuzinošie interneta komentētāji, tomēr beigu beigās tā arī netika sniegta galīgā atbilde: vai bērniem lasīšanai un priekšā lasīšanai ir piemēroti teksti, kuros viss atainots, maigi izsakoties, mazāk nekā rožaini un reizumis pat – no pieaugušā viedokļa – pilnīgi šausminoši?
Kaismīgajā viedokļu apmaiņā tika piesaukta gan Sniegbaltītes apšaubāmā tikumība un pamātes bēdīgi slavenais gals, dejojot sarkani nokaitētās kurpēs, gan Sarkangalvītes vecāku noziedzīgā nolaidība, palaižot meitu vienu plēsēju apsēstā mežā, nemaz jau nerunājot par tautas pasaku varoni zaķi, kura depresīvās darbības kļuva par visu šo debašu dzinējspēku. Literāti lielākoties šajās diskusijās neiesaistījās, bet mierīgi un klusu turpināja darīt, kas darāms, tostarp Māris Rungulis, kuram jau neilgi pēc visa šī gāganu kara kā ironisks komentārs klajā nāk bērnu spoku stāstu krājums Trīs nāves Mārtiņdienā.
Šarlaksarkanos vākos iesietā grāmata savā ziņā ir turpinājums 2016. gadā izdotajam krājumam Pastaiga mirušo pilsētā, taču vienlaikus lasāma arī kā atsevišķs darbs, kurā autors atkal apdarinājis un pārfrāzējis daļēji senus, daļēji mūsdienīgus pašu bērnu stāstītus un klausītus tekstus, kuri, ak vai, nu nemaz nevēsta par dzīves saulaināko pusi.
Grafikas papilddimensija
Trīs nāves Mārtiņdienā, tāpat kā iepriekšējā grāmata, ir Māra Runguļa kopveikums ar mākslinieku Kristianu Brekti, kura ilustrācijas rotā stāstus. Tā kā teksta apjoms šoreiz ir mazāks, ilustratīvā materiāla nozīme proporcionāli pieaug, un var teikt, ka Kristiana Brektes grafika – dauzonīga, "kreizīga", zīmēta it kā ar bērna neskoloto un noteikumus vēl nepazīstošo roku – piešķir tekstiem sava veida dziļuma efektu, no vienas puses, būdama tikpat nosacīta un sirreāla kā paši teksti, no otras, – radot tieši to naivuma un baisuma proporciju, kas caurstrāvo mums visiem no bērnības labi pazīstamo mutvārdu fenomenu, kuru sauc par bērnu spoku stāstu.
Šerpās, melnbaltās līnijas aizpilda to robu, kas neizbēgami rodas, pierakstot tekstu, kura dabiskais formāts ir tikt stāstītam, turklāt īpašā atmosfērā – vai nu kolektīvi drebinoties zem segas, vai vismaz aptumšotā istabā, ieklausoties katrā no ārpuses nākošajā troksnī, jo bērnu spoku stāsta neatņemama sastāvdaļa ir tieši tas, ko moderni varētu saukt par performanci. Grafika šo performances trūkumu drukātā tekstā aizstāj ar citu, taču tikpat uzrunājošu papilddimensiju.
Nezināmais visur
Tekstā Māris Rungulis pieturējies pie klasiskā "daudz stāstu vienā stāstā" jeb Dekamerona principa, sapulcinot klausītājus un stāstītājus vienuviet, šoreiz – aizsākot veļu laiku Mārtiņdienas svinībās skolas aktu zālē –, un šajās ieskicētajās dekorācijās liekot stāstiem virknēties citam aiz cita. Lauvas tiesu notikumu no skatuves vēsta trīs maskotas nāves figūras, kas vēlāk pēc masku krišanas atklājas kā trīs skolēni, pirmās grāmatas varoņi, taču vēlāk stāstīšanā, gluži kā hrestomātiskajos vakaros "pie skala uguns" no klasiķu bērnības atmiņām, iesaistās arī skolas biedri. Mutvārdu stāsts nu reiz ir tāds fenomens, kas kā diedziņā aiz sevis velk vēl citus, jo allaž seko "un vēl vienreiz bija tā...".
Un paši teksti? Vienalga, vai īsās nodaļas beidzas ar klasiskajam šausmu stāstam raksturīgo šoka momentu vai komisku pavērsienu, kas vairāk raksturīgs joku stāstam (roka, kas velk svaigi izraktā kapā, izrādās vien aizlūzis zars), tomēr stāstu tematika ir viendabīga – kapi, spoki, pēcnāves dzīve un citas rēgainas parādības, bet valdošā atmosfēra, par spīti skolas zālē izskanošajām bravūrīgajām piezīmēm un smiekliņiem, ir piesātināta ar to ziņkāres pilno un tīksmo šausmināšanos, kāda iespējama, tikai dodoties "aizliegtajās teritorijās". Raksturīgi ne vien bērnu, bet arī latviešu spoku stāstam vispār, ka darbība praktiski nekad nenotiek kādos nesasniedzamos augstumos – gotisku piļu labirintos vai slēgtās aptrakušu zinātnieku laboratorijās –, kā tas ir citu valstu teiksmās.
Nē, tāpat kā dainu latvietis savu pasauli viscaur apdvēseļo ar gaišumu, viņa tumšais dvīnis, spoku stāstītājs, savu pasauli caurspoko – rēgains var izrādīties gan visparastākais zirgu stallis, gan ābeļdārzs, skolas fizikas kabinets, glezna pie sienas un pat mobilais tālrunis. Jebkuru vietu jebkurā laikā var cauraust nezināmais, itin kā redzamā lietu āriene būtu vien plāna virskārta, kurai plīstot atsedzas neizskaidrojamā bezdibeņi. Liekas, ka bērnu spoku stāsts pretēji pieaugušo priekšstatam par bērnības uztveres gaišumu patiesībā ir loģisks fenomens, jo tieši bērnībā esam visvairāk gatavi pieņemt visu, kas ir aiz izzināmā robežām. Tam, vai neizzinātais ir rožaini vienradži pasaku mežos vai spoku zirga pakavs skolas zāles vidū, vairs nav īpašas nozīmes.
Bailes vienmēr ir lielas
Atbilstoši stāstījumam, kas savā pamatformā ir mutvārdu žanrs, tekstā nesastapsim sīkākus aprakstus un detaļas – sižets ris strauji, tiek ieskicēts tikai pats būtiskākais, un bezpalīdzīgais klausītājs tiek rauts pretim atrisinājumam. Tiesa gan, stāstos daudzviet manāma autora roka, kas centusies skopajam sižeta karkasam piešķirt kādu nebūt apjomīgumu, taču reizumis šie papildinājumi aiztušē un palēnina dabisko vēstījuma ritmu – nešķiet īpaši ticami, ka sākumskolas zēns, aizrāvies stāstā par spokiem, veltīs kaut pārdesmit sekunžu apkārtējās vides raksturojumam literārā latviešu valodā. No otras puses, ritma palēnināšana vairākumā gadījumu audzē spriedzi un tātad nav gluži pašmērķīga.
Un vēlreiz: kāpēc mēs stāstām, lasām, klausāmies stāstus par šaušalīgo un neizzināmo? Kāpēc melnā dāma, sarkanās klavieres, baltie cimdiņi, kāpēc spoki, raganas un kapi; vai bērniem par kaut ko tādu vispār jāinteresējas? Jā, ir gan. Kā teicis dzīvais klasiķis, kurš savus spoku stāstus adresējis citai vecumgrupai, proti, Stīvens Kings, – bailes vienmēr ir lielas, un nāve vienmēr ir liela. Un tikai caur šī lieluma izstāstīšanu mēs spējam pieradināt domas par tā neizbēgamību. Tikai komfortablos apstākļos sirsnīgi izbaidoties, ir iespējams uz laiku no bailēm atbrīvoties. Bērni, kas paaudzēm stāstījuši spoku stāstus, to zina. Varbūt mums vajadzētu šai zināšanai uzticēties.
Enģeļa viesis