Pie tā, ka romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts autori savos darbos pret Latvijas XX gadsimta vēstures ainavu pavērš visneparastākos fotoobjektīvus, jau laikam esam pieraduši. Šķiet, no šī projekta neviens vairs negaida klasiski ilustratīvu vēsturisko romānu vai pat vēsturiskumu tradicionālajā izpratnē – gadskaitļu, uzvārdu un faktu virknes, kas vairāk vai mazāk veikli apaustas sižetam, kāds, citējot Marku Tvenu, "vai nu bija, vai nebija, bet varēja būt". Sērijas autori pagātni uzrok un apvērš kā velēnu, apsūkā neredzētās formās kā konfekti uz kociņa, izlaiž cauri neērtas – individuālas vai kolektīvas – sāpes ritentiņiem kā gaļasmašīnai un rezultātā atsedz lielajā vēstures ēkā neskaitāmi daudz slēpto telpu, pakšu un pažobeļu, kurās līdz šim pabijis vien retais.
Mežā, purvā, dūksnājā
Pat labi apzinoties šo sērijas specifiku, tomēr jāsaka, ka tās jaunākais darbs – Kristīnes Ulbergas romāns Tur – īpatnēji izceļas visu līdz šim izdoto vidū. Šis ir tas gadījums, kad sērijas neatņemamā sastāvdaļa – katram romānam pievienotais pēcvārds – ir pilnīgi obligāts un ideālā gadījumā, lai rastos skaidrāka apjausma par sižeta ievirzi, būtu lasāms pirms paša teksta. Romāns tehniski saistīts ar to pašu desmitgadi, par ko vēstīja Laimas Kotas Istaba, taču divus vēl atšķirīgākus tekstus vajadzētu īpaši piemeklēt.
Laimu Kotu interesēja astoņdesmito gadu redzamā puse – materiālais, zem kura smok garīgais –, turpretim Kristīnes Ulbergas romāns vēstī par fenomenu, kuru arī mūsdienās zinās reti kurš, – brīvības alkām, kas manifestējas ne vairs kā pretpadomju radiostaciju klausīšanās un citas virtuves dumpja iezīmes, bet kā atklāta uzdrīkstēšanās fiziski aiziet no saplākšņa sekcijas un čehu kristāla filozofijas, lai kopā ar citiem dumpīgi noskaņotiem brīvdomātājiem meklētu citāda garīguma sniegto iekšējo brīvību. Varētu teikt pat šādi: Laima Kota astoņdesmitos iekonturēja komunālajā dzīvoklī, savukārt Kristīne Ulberga tos izved ārpusē – mežā, purvā, dūksnājā –, un abi teksti veido interesantu diptiha veida skatījumu uz aprakstīto laikposmu, ja gribat, pieradināto un nepieradināto. Uz konkrētu darbības laiku Tur gan norāda tikai pāris vēsturisku notikumu pieminējumi – Brežņeva bēdīgi slavenās bēres un Černobiļas AES katastrofa.
Apgrieztie spārni
Kaut gan Tur rakstības stils ir asociatīvs un tajā, ja vēlas, var saskatīt gan sirreālisma, gan maģiskā reālisma pazīmes, tomēr teksts balstās reālos faktos. Autore ataino kopienu, kas apmetusies vecā mājā dziļi Vidzemes mežos, – šāda komūna, kuras neformālais līderis bija mūziķis Andris Černovs, patiesi no astoņdesmito vidus līdz deviņdesmito sākumam uzturējās meža mājās Smiltenes pusē. Kopienas aizsākumi meklējami laikā, kad Vides aizsardzības kluba paspārnē notika pamesto lauku māju apzināšana. Zīmīgs ir autores kādā intervijā atklātais māju nosaukums Vadaiķi – kaut kas pa vidu starp "vadītāju" un "vadātāju". Tādi arī ir romāna varoņu ceļi – starp zvaigznēm un purviem. Grāmatas vāku rotā fotoattēls no reālās mājas ar saimnieka pieradināto kraukli, kuram zoodārzā apgriezti spārni, bet kurš kādu dienu tomēr aizlidojis; protams, šis tēls romāna kontekstā kļūst par visai skaidru simbolu: tie, kas kopienā pulcējas "apgrieztiem spārniem", no jauna mācās lidot.
Tāpat kā līdzīgas ievirzes kopienās ASV sešdesmitajos gados, arī Tur atainotajā komūnā gara brīvības meklējumi svārstās no filozofisku jēdzienu iztirzāšanas un netradicionālu garīgo prakšu apgūšanas līdz apziņas paplašināšanai ar nelegālu vielu palīdzību (pēdējais fakts gan tekstā īpaši netiek akcentēts). Kopienā pulcējušies bēdzēji no pasaules – Johans, Smaidīgais, Sinoptiķis, Džonijs un citi – pavada laiku, meditējot un apgūstot apzinātā sapņa tehnikas, uzdodot jautājumus un (ne-)saņemot atbildes, griežoties sūfiju dejās, staigājot labirintu un mācoties – ar atšķirīgām sekmēm – augšāmcelt sevī to, ko aizkodis padomju gultas-bļodas-algas mūžīgais trijstūris.
Vieta ārpus ierastā
Komūnā notiekošā klusais, neuzbāzīgais pirmkustinātājs ir neformālais līderis Māsters. Kā norāda autore, šī tēla prototips nav tikai Andris Černovs, tajā ietverti arī cita, autorei pazīstama guru vaibsti. Šķiet, daļēji Māsteru dublē arī literārs tēls paša teksta ietvaros – iztēlotais nēģeru vergs Džīma, kurš pārtiek no stāstiem un bīstas no rāgānām (jā, ar diviem garajiem "ā") un kurā var saskatīt atbalsis gan no Haklberija Fina uzticamā līdzgaitnieka Džima, gan no Kristus un Budas. Nav izslēgts, ka viņš ir katra varoņa neredzamās dvēseles daļas atspulgs. (Mazliet mākslīga gan liekas vācu mistiķes Dinas Rīsas sacerētā un Rasmas Rozītes tulkotā Lielvārdes jostas zīmju skaidrojuma iestarpināšana tekstā un piedēvēšana Džīmas autorībai, kaut gan Džīma, iespējams, ilustrē arī kopienas gara mistisko pusi: šādā gadījumā daudzlappušu citāts ir pamatots.)
Interesanta nianse: izdošanas procesā atmests sākotnējais romāna nosaukums Hanaka, lai neuzmanīgāks lasītājs to nesajauktu ar pazīstamu ebreju svētku nosaukumu. Tomēr būtu gribējies, lai šis apzīmējums būtu saglabāts. Kaut gan Tur daiļrunīgi norāda uz vietu, kas ir "ne šeit", ārpus ierastā un pieņēmumiem, tomēr senā persiešu lūgšanu nama apzīmējums ļautu labāk apjaust stāstījuma centrā esošās vietas raksturu. Jo māja neapšaubāmi ir romāna galvenais varonis: tā sasaista arī abus darbības laikus, proti, aktīvo, astoņdesmitos, un retrospektīvo, divdesmit gadu vēlāk, kad trīs izbijuši kopienas locekļi, iegriezušies vecajā (bet, kā par brīnumu, acīmredzami apdzīvotajā) mājā, lasa ceturtā dienasgrāmatu. Par šo ceturto, vārdā Pāvels, tad arī uzzinām vairāk, jo, kaut gan vēstījuma pavedienu centrā ir Māsters, tomēr redzējums ir Pāvela redzējums – apziņas plūsma ar biežiem pārlēcieniem laikā un telpā, blīvs no vēstītājam, bet ne lasītājam zināmiem faktiem.
Gotiskas iztēles virpuļi
Vēlāk Pāvela stāsts iegūst skaidrākas aprises, tomēr tā arī neuzzinām (un nevajag), cik šajā stāstā par traģisku ģimenes vēsturi un identitātes meklējumiem ir patiesības, cik – gotiskas iztēles virpuļu. Pāvela slavenais vārdabrālis ceļā uz Damasku zaudē redzi un piedzīvo apskaidrību – Kristīnes Ulbergas Pāvels, kurš arī patiesībā izrādās krieviskots Pāvils, ir atņēmis redzi paša brālim, no Pāvila kļūstot par Kainu, "tekuli un bēguli virs zemes". Bēgot no sava nodarījuma sekām, Pāvils iebēg mežā un teju nogrimst purvā, no kura 16 gadu veco puisi izvelk komūnas ļaudis. Tā nu arī turpmāk viņš būs spiests nemitīgi brist cauri īstiem un metaforiskiem purviem, vairoties no trokšņa un sabiedrības, sargājot ābeļdārzu no mītiskām ziedu zaglēm, savas izjūtas un sapņus dokumentējot dienasgrāmatā, kura vēlāk būs par pierādījumu kopienas eksistencei.
Austrumu garīgums un dažādi ezoterikas virzieni, kas astoņdesmitajos gados valdzināja brīvdomātājus kā aizliegtais auglis, deviņdesmito gadu milzīgajā un paviršajā attiecīgā rakstura literatūras un žurnālrakstu gūzmā un, protams, arī dažādu šarlatānu izpildījumā tika novazāti līdz tādai pakāpei, ka šodien autoram jābūt lielai drosmei, lai šos jēdzienus bez ironijas iekļautu literārā darbā.
Kristīnei Ulbergai ir izdevies tikpat kā bez moralizēšanas tekstā notvert apskurbinoši pārlaicīgu atmosfēru ar zudušās paradīzes rūgto pēcgaršu. Teksta plūdumu gribas salīdzināt ar indiešu rāgu vai citu tradicionālu Austrumu skaņdarbu – melodijā grūti uztvert vienu noteiktu motīvu, skaņu salikums brīžiem nepieradušai ausij savādi disonē, taču, kad skanējums apklusis, rodas sajūta, ka esam bijuši liecinieki kaut kam maģiskam, nepieradinātam un visādā ziņā patiesam.