Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Grāmatas Vilcene un atraitnis recenzija. Vīrietis, kurš skrien ar vilkiem

Leona Brieža romāns Vilcene un atraitnis ir kaut kas krietni vairāk par rakstnieka pašterapiju pēc smaga personiska zaudējuma

Dzejnieka un tulkotāja Leona Brieža romāns Vilcene un atraitnis varbūt arī nav ievērojamā literāta debija prozā (jau izdots kinoromāns Asinīs krāsotās ilgas un divas grāmatas bērniem), taču nenoliedzami šis ir darbs, ar ko autora daiļrades kontekstā turpmāk nāksies rēķināties. Vilcene un atraitnis nav no tiem romāniem, kas strauji uzmet lasītājam sižetisku cilpu, taču arī ne no tiem, kuru autori dzejnieki nekādi nespēj pārslēgt ātrumu un prozā turpina to pašu jau ierasto lirisko apceri, tikai citā formātā. Vilcene un atraitnis ir pilnasinīgs prozas teksts, kurš uzdod lasītājam – varbūt arī ne tikai lasītājam – mīklu, un atrisinājums nebūt nav acīmredzams.

 

Varam doties līdzi

Vīrietis vairs ne pirmajā jaunībā brien pa mežu. Vēl mēs nezinām, kā viņš tur nokļuvis un kāpēc, kā tas gadījies, ka viņam līdzi nav itin nekā izdzīvošanai nepieciešamā, pat ne naža – tik vien tas, kas mugurā. Mēs nezinām, kurp viņš dodas, tāpēc varam tikai doties līdzi. Juzdamies kā kāda realitātes šova kinokameras operatori vai varbūt spiegi, mēs sekojam vīrietim, kurš brien pa mežu vasaras pilnbriedā, pirmsjāņu dienā, un mums ir ekskluzīva iespēja vērot ar viņa acīm un dzirdēt ar viņa domām.

Rāmi un, kā sākumā šķiet, bezgalgari vēstītājs uzskaita sev apkārt redzamo – augus un ziedus, putnus un kukaiņus, rūpīgi atzīmējot to raksturīgās pazīmes, dziesmu īpatnības, izmantojumu ārstniecībā un ko tik vēl ne. Apbrīnu par autora acīmredzami neizsmeļamo erudīciju botānikā un ornitoloģijā pēc kāda laika nomaina viegla neizpratne par stāstījuma gausumu, iekams neaptveram, ka virzāmies uz priekšu tieši tādā pašā tempā kā vēstītājs – redzam tikai to, ko viņš, un tieši tāpat nezinām nākotni. Bet pagātni – par pagātni būs cits stāsts. No kurienes vīrieša ceļā iznirst noslēpumainā, draudzīgā vilcene?

Vai tas ir īsts dzīvnieks vai domu tēls, vai kādas dvēseles pēcnāves ietērps? Mežā atradis nožēlojamu būdiņu, kur apmesties, vēstītājs dienu pēc dienas klejo pa apkārtni itin kā bez noteikta mērķa. Strauta ūdens, rokām ķertas un pusjēlas notiesātas zivis, negaršīga madaru tēja un riņķi, riņķi pa brikšņiem ar vilceni pie sāna. Pamazām vīrieša domās lēni aprises iegūst arī pagātnes stāsts, un, kā jau visi īstie stāsti, tas ir par laikmeta zīmēm izraibinātu mūžu un par kādu mīlestību mūža garumā. Vai divām. To, uz valodu, un to, uz sievieti.

 

Varbūt atdzimšana

Te lasītājs var aprauties un sākt meklēt paralēles starp stāstu un autora biogrāfiskajām detaļām. Tādas atrast var, un tās netiek pat īpaši slēptas – taču Vilcene un atraitnis ir kaut kas krietni vairāk par rakstnieka pašterapiju pēc smaga personiska zaudējuma. Stāstījuma detaļu konkrētība pakāpeniski izvēršas universālā vispārinājumā, un pamazām no dzīlēm uznirst stāsta mītiskais konteksts, kurā šķietami bezjēdzīga riņķošana pa mežu zīmīgā gada laikā un nemitīgā saskare ar ūdeņiem iegūst jaunu, daudz komplicētāku jēgu par ideju "norakstīt no sevis sāpi".

Sāpe tur ir, un to vēstītājs kopā ar savu neatlaidīgo dvēseļu pavadoni izkauc naktīs pret kalniem, no kuriem mierinājuma tā arī nav. Taču meža nekurienē un mītiskajā Jāņu nekadienē, mūžīgo kalnu, ūdeņu, putnu un augu vidū notiek kas vairāk par brūču salaizīšanu – varbūt atdzimšana? "Kā cilvēks var atkal piedzimt, vecs būdams?" kaut kur tālumā, šķiet, neticīgi smej Nikodēms. Biblisko alūziju mezglojums tekstā būtu vēl atsevišķa stāstījuma vērts.

Atraitnis, kurš retrospektīvajā teksta daļā ir pavisam normāls mūsdienīgs vīrietis, brīvdomīgs un spožs literāts, kuram ir skaista sieva rumāniete un divi dēli (autors biogrāfiskās detaļas pat nemēģina notušēt), mežonīgajā zaudētās mīlestības dzimtenes mežā iemaldās kādā savādā, pārlaicīgā esamībā, kur zaudē gan savu vārdu, gan identitāti. Un, klejojot dabas nerimtīgajā cikliskumā ar dzintaracaino draudzeni, kaut kas tiek pārradīts tai dvēseles līmenī, kur nav svarīgi gadskaitļi, tautības un cita konkrētība, bet tikai tie jautājumi, kurus nevar verbalizēt, vien izkaukt pret apklusušajiem kalniem.

 

Vientulības skola

Te arī beidzot kļūst redzams autora liriskais ģēnijs un, nebīsimies šī vārda, liriskais viltīgums. Uz sīkumu, detaļu un mazliet sarkastiska humora iekrāsota fona pamazām zīmējas teksta lielā līnija, kura mūs slepeni ir apliekusi visā šai putnu sugu, vībotņu pielietojuma un tējiņu apcerēšanas laikā. Brīdī, kad aptveram, kas tieši mums ir apmetis loku, no tā vairs nav glābiņa – esam iesprostoti mītiskajā bezlaika cilpā kopā ar dzejnieku, vilkumāti un jautājuma zīmi. Tomēr nav jādomā, ka spriegais iekšējais dramatiskums romāna tekstu dara tik smagu kā dzirnakmeni – nē, par laimi, teksta kalnu aizas caurvij arī čalojoši strautiņi – alūziju un humora tērcītes, informācijas lausku krikumi, kurus lasītājs labprāt uztver un cikcako par vienotu veselumu – kaut vai tāpēc, ka, uzturoties meža būdā kopā ar dzejnieku un vilku, vismaz par vienu no abiem taču derētu kaut ko noskaidrot.

Stāstā ievijas vēl citi – dažādu tautību vīri, kuri kā apustuļi cits pēc cita iesoļo tekstā, lai izdzīvotu pa groteski spilgtai atmiņu epizodei, un vecā zāļzine Karlīnes tante, teju Laimas un Dievmātes būtība vienuviet. Un, protams, viņa – sieviete, tāpat kā viņš, bez vārda un, tāpat kā viņš, valodas un mīlestības šūpota mūža garumā. Pārdomas par eksistenciālām tēmām, daudzie neizteiktie "kāpēc" un tikai attālināti nojaušamais dialogs ar Dievu klaidoņa domu gaitā materializējas, iegūstot taustāmas aprises, ietērpjoties kailas esamības un izdzīvošanas minimuma veidolā. Jo izrādās: kad nekā vairs nav, var izdzīvot bez nekā. Un varbūt tieši tāpēc, ka bez nekā.

Šis klaiņojums, savādā vientulības skola, kurā vēstītājs nonāk, tomēr nav metamorfoze, atgriežoties sākumpunktā pašam pie sevis. Iniciācija – jā, bet iniciācija pēcpusmūža esamības līmenī, ceļš uz paša iekšējo Mordoru vai Nīko zemi, cauri tai un atpakaļ uz to vietu, kuru var sasniegt tikai aiz tukšainēm. Arī mūsu stāstītājs pēc rituālās pazaudēšanās izkāpj atpakaļ laikā un telpā. Vīrietis kā saule rit tālāk, vilcene – sieviete, gars, mēness – paliek tur, kur kaut kas cikliski izdilst un noriet, un sākas no jauna. Viņi abi, katrs savā debespusē, joprojām veido vienu veselumu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 2108

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Līdzsvara meklējumi

Jaunais mākslinieks Toms Harjo stāsta par personālizstādi Aicinājums, aktiermeistarības studijām un kino aizkulišu valdzinājumu

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja