Islandiešu rakstnieks Einars Maurs Gudmundsons, lai arī latviešu lasītājiem vēl samērā svešs, ar romānu Visuma eņģeļi (1993) ieguvis plašu popularitāti daudzās valstīs. Darbs, kuru autors veltījis sava ar šizofrēniju slimā brāļa piemiņai, tulkots aptuveni 20 valodās. Rakstnieka dzimtenē romāns iekļauts skolas obligātās literatūras sarakstā. Pats E. M. Gudmundsons par tā sarakstīšanu ieguvis Ziemeļu padomes literatūras balvu, turklāt pēc romāna motīviem 2000. gadā tika uzņemta filma. Kaut arī sarakstīta pirms divdesmit gadiem, mūsdienās šī grāmata savu aktualitāti nav zaudējusi.
Vai liktenis?
Lasot romānu Visuma eņģeļi, to var uztvert kā nelaimīga, daudz piedzīvojuša un pārdzīvojuša cilvēka dienasgrāmatu, kas tapusi mūža garumā. Darbs veidots pēc hronoloģijas principa, sākot ar galvenā varoņa Paula jeb Palles dzimšanas brīdi 1949. gada 30. martā, dienā, kad Islande iestājās NATO (šis fakts darbā minēts vairākkārt, autors vēlējies norādīt, ka tam bijusi liela, ja ne pat izšķiroša nozīme galvenā varoņa liktenī), un beidzot ar viņa nāves stundu. Romānu autors dalījis divās daļās – Visuma eņģeļi, kurā nesteidzīgi, brīžam pat gausi vēstīts par Palles bērnību, un Klīstošās ēnas, kurā attēlota nu jau pieauguša vīrieša dzīve un psihiatriskajā slimnīcā pavadītie gadi.
Iedziļinoties stāstījumā par Palles bērnu dienām, var konstatēt, ka rakstnieks savu lasītāju gatavo tam, kas ar viņa varoni notiks vēlāk, proti, viņš saslims un nonāks psihiatriskajā slimnīcā. Ik lappusē jaušama kāda neredzama un mistiska spēka klātbūtne. Vispirms tas ir zīmīgā sapņa, ko redz Palles māte īsi pirms dēla nākšanas pasaulē, pārstāsts, pēcāk – galvenā varoņa pat pārāk biežā sastapšanās ar psihiski slimiem vai vienkārši nelīdzsvarotiem cilvēkiem: karali Baldvinu, Eivindu, Ziemeļblāzmas valdnieku jeb Trigvi, zemnieku Pēteri, kurš cīnās pret boļšvikingiem, un citiem. Un, visbeidzot, lasītājam gandrīz vai fiziski ir sajūtama psihiatriskās slimnīcas Mezgls klātbūtne, sākot jau ar grāmatas pirmajām lappusēm. Šī iestāde darba varoņus pievelk gluži vai ar magnētam līdzīgu spēku. Netālu no tās gar jūras krastu ved ikdienas gaitas, savukārt viens no Palles draugiem – mākslinieks – nespēj uzgleznot nevienu darbu, kura centrā neslietos šī gandrīz vai biedējošā iestāde. Tāpēc loģisks būtu jautājums, vai, tēlojot minētos ļaudis, reālijas un notikumus, autors vēlējies paust, ka mūs ikvienu vada liktenis? Ja tas ir tā, tad iespējams secināt, ka mēs katrs esam ar fatālu nolemtību un nekas nav atkarīgs ne no mūsu pašu lēmumiem, ne rīcības. Viss ticis izlemts un saskaņots kaut kur "augstākajās instancēs" vēl pirms dzimšanas.
Par romāna galveno varoni tajā dzīves posmā, kad viņš vēl bija psihiski vesels, secināms – puisis bijis dzīves jēgas meklētājs, kuram diemžēl pārlieku daudz nācies saskarties ar apkārtējo cilvēku (kaimiņu puišu, mīļotās meitenes) nodevību un ļaunumu. Autors nav precīzi atklājis Palles slimības cēloni, lasītājs to var tikai minēt, taču ir nepārprotami skaidrs, ka liela nozīme galvenā varoņa plānprātībā ir gan to cilvēku nodarītajam ļaunumam, ar kuriem viņš bijis kontaktā, gan arī apkārtējās vides iespaidam. Šo savdabīgo, ērmoto vidi var raksturot vienā vārdā – "saltums". Pēcāk, jau dziednīcā, Palle konstatē: "Salts ir debesu tukšums, saltas ir gaismas slimnīcas gaiteņos un sievietes acis durvju lodziņā, saltas ir zāles uz paplātes." (70. lpp.)
Diagnoze sabiedrībai
Apkārtējo vidi E. M. Gudmundsons romānā tēlojis kā nežēlīgu, cietsirdīgu un ļaunu, protams, ar dažiem izņēmumiem. Dieva likumi, baušļi šai sabiedrībai ir absolūti sveši, tā dzīvo pēc citiem – zvēru – likumiem. Romāna sākumā lasītāju pat varētu šokēt vēstījums par kādu it kā ārprātīgu absolventu un šī nelaimīgā gūstīšanu. Te pirmoreiz atklāts sabiedrības – policistu, psihiatriskās slimnīcas ārstu un ne tikai viņu – trulums, absolūts cilvēcības trūkums, neieinteresētība un, pēc recenzijas autores domām, arī bezspēcība. Absolventa trakuma cēlonis tiek noteikts, kad palīdzēt ir jau par vēlu, – pēc viņa nāves sekcijā. Ne mazāk lasītāju varētu izbrīnīt Palles tēva brāļa Ragnara stāsts par viņa atlaišanas no darba slimnīcā iemeslu: "Bet es tikai jautāju: kopš kura laika iedot slimam cilvēkam Ziemassvētku kūkas gabaliņu skaitās noziegums?" (62. lpp.)
Nenoliedzami ļauno sabiedrību veido tās locekļi, ikviens cilvēks. Grāmatā šo ļauno ir pat pārāk daudz. Īpašas pieminēšanas vērti ir Dvergheimas kaimiņu puiši no Palles bērnības Omārs un resnais Mage, kuru izdarības, lai pazemotu un liktu ciest (noteikti – vājākajam, neaizsargātajam), savā rafinētībā ir vienkārši fantastiskas. Romāna izskaņā gan iespējams uzzināt Omāra cietsirdības iemeslu, taču viņa atzīšanās: "Es pats pret sevi esmu bijis visļaunākais" (186. lpp.) tik un tā nepārliecina.
Izņemot Palles ģimenes locekļus, ir tikai viens vienīgs cilvēks, kurš galveno varoni cenšas saprast un iespēju robežās arī palīdzēt. Tas ir viņa draugs Regnvalds. Perfekti iekārtojies pats savā dzīvē, viņš Palli neaizmirst, bet regulāri apciemo slimnīcā. Tādiem izņēmumiem kā Regnvaldam šādā sabiedrībā īsti nav vietas; autors uz to nepārprotami norāda, kādā sarunā ar Palli likdams viņam atzīties, ka šī sakārtotā dzīve ir viens vienīgs teātris. Neilgi pēc tam Regnvalds mirst.
Romāns liek aizdomāties par sabiedrību un tās mentālo veselību kopumā. Varētu uzdot jautājumu, kuri no mums galu galā ir slimāki – tie, kuri ārstējas psihiatrijas slimnīcā (Palle, Pēteris, Ole, Viktors), vai tie, kuri ik dienu netraucēti un nesodīti nodara ciešanas – parasti vājākajiem, vieglāk ievainojamiem. Vieda ir galvenā varoņa Palles atklāsme, gatavojoties palātas biedra bērēm: "Mēs visi esam vienādi Dieva priekšā, pat ja esam slimi. Mēs esam eņģeļi. Visuma eņģeļi." (161. lpp.)
It kā pavisam neuzkrītoši rakstnieks darbā atklāj vēl kādu problēmu. Proti, cilvēki, kuri nav tādi kā citi, sabiedrībai šķiet liels šķērslis un traucēklis. "Cilvēki nevar ciest, ka mēs, psihiski slimie, jūtamies slikti, bet tikpat stipri mēs viņiem uz nerviem krītam arī tad, kad jūtamies labi." (127. lpp.)
Labs izziņas avots
Latviešu lasītājam romāns Visuma eņģeļi varētu šķist interesants ne tikai tajā aplūkoto problēmu dēļ, bet arī tāpēc, ka ar grāmatas starpniecību iespējams daudz vairāk uzzināt par islandiešiem un Islandi – šīs valsts ģeogrāfiju, dabu, mitoloģiju, arī islandiešu literātiem un citiem ievērojamiem ļaudīm. Uzteicams ir tulkotāja Dena Dimiņa darbs: daudzās zemsvītras atsauces ar skaidrojumiem tiešām ir ļoti noderīgas, īpaši tiem lasītājiem, kuri Islandi nav apmeklējuši. Populāru dziesmu nosaukumi un to fragmenti (īpaši no mūzikas grupas Beatles repertuāra), arī dažādi izteicieni romāna varoņu sarunās atstāti angļu valodā, kas rada klātbūtnes efektu. Labs, informatīvi bagāts ir grāmatas papildinājums jeb tulkotāja rakstītais pēcvārds Eņģeļi, kritušie un krītošie….