Divas grāmatas – divas pieredzes par tēmu – vai un kā esam pārdzīvojuši padomju režīmu
Kas ir Padomju Latvija? Dīvains jautājums – teiks tie, kuri paši dzīvojuši šajā politiskajā formācijā un kuru individuālo pieredzi nozīmīgi ietekmējis sociālisma laikmets. Pieņemamāks šis jautājums šķitīs divdesmitgadniekiem, kuri Latvijas padomju periodu uzlūko kā vēsturisku pagājību. Līdzīgi kā 90. gados dzimušajiem vāciešiem Vācijas Demokrātiskā Republika, viņiem Latvijas PSR šķiet vien nostalģisks fenomens, kas saistīts ar viņu vecāku dzīvi. Ja vispār, jauniešus drīzāk interesē šī laikposma priekšmetu funkcionalitāte un dizains, vizuālā māksla, atsevišķas sadzīves detaļas, nevis režīms tā būtiskajās izpausmēs.
Plaisu starp paaudzēm grāmatas par dzīvi Latvijas PSR ievadā atzīmējusi arī autore Daina Bleiere – tagadējās dzīves analoģijas un pieredze, kas palīdz izprast citas kultūras un politiskās sistēmas, Padomju Latvijas izpratnei neder.
Tomēr aizvien varam pārliecināties, ka tālu no toreizējā sabiedrībā valdošās domāšanas neesam tikuši. Un nepatikai pret šodienas valsti kājas aug pagātnē – Padomju Latvijas reliktu ap mums joprojām ir pārāk daudz.
Struktūra un ievirze
Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošās pētnieces vēstures doktores Dainas Bleieres pienesums sabiedrībai padziļinātā padomju režīma pētniecībā kopš 90. gadu vidus bijis nozīmīgs. Tāpat būtiska ir nelielā, toties piesātinātā monogrāfija, kurā autore godprātīgi tiešā veidā nav integrējusi nevienu no iepriekš periodikā vai rakstu krājumos publicētajiem rakstiem, bet radījusi svaigu versiju par politisko, sociālo un kultūras politiku Latvijas PSR laika posmā no 1940. līdz 1991. gadam.
Grāmatas pirmajā nodaļā iztirzātas teorētiskās pieejas un skolas, kādas pastāv PSRS politiskās iekārtas pētniecībā pasaulē. Pārējās četrās nodaļās, balstoties uz arhīvu un avotu materiāliem, aprakstīta kompartijas organizētā varas struktūra un mehānismi, Maskavas un Latvijas PSR vadības attiecības, iemesli latviešu vājajai līdzdalībai Komunistiskajā partijā (to īpatsvars kompartijas biedru vidū no 1944. līdz 1990. gadam nekad nesasniedza pat pusi), kā arī padomju varas elites, t. s. partijas nomenklatūras, dzīve.
Līdzās ideoloģijai un kultūras politikai autore aplūkojusi arī bezcerīgo sociālistisko ekonomiku, kuras mugurkauls bija deficīts un no tā izrietošās privilēģiju sistēmas, tāpat daudzos ierobežojumus, kādos nācās dzīvot "lielās zonas" pilsoņiem. Spilgtākai laikmeta ilustrācijai izmantoti ikdienas dzīvē sakņoti piemēri.
Darbā rodamas atbildes uz vairākiem svarīgiem autores izvirzītajiem jautājumiem: kā ilgstoša dzīve sava veida gūsta apstākļos ietekmēja latviešus, kā un vai būtiski mainījās nācijas vērtības, morāle, intelektuālais potenciāls un sociālā kapacitāte, kādas pielāgošanās taktikas tika izvēlētas, un vai attieksmē pret režīmu saglabājās arī principiāls tā noliegums? Vai tas, ka latvieši padomju režīmu kopumā uztvēra kā svešu un represīvu, bija pārsvarā imūni pret tā ideoloģiju, nozīmē, ka viņi neieauga padomju sistēmā?
Grāmata ir akadēmiska rakstura darbs, taču, domājams, būs pa spēkam arī trenētam kvalitatīvu preses izdevumu lasītājam, jo doma izteikta precīzā, skaidri saprotamā valodā.
Neuzdotie jautājumi
Autore, šķiet, tomēr vairījusies precīzi definēt un padziļināti aplūkot padomju režīma noturības balsta – Valsts drošības komitejas Latvijas "filiāles" – lomu, manipulācijās ar sabiedrību uzturot spēkā bailes un pašcenzūru. Iespaida ziņā, ko radīja šīs iestādes un tās informatoru pastāvēšanas fakts vien, tā pārsniedza kompartijas varas hierarhijas ilustrācijā attēloto vietu (75. lpp.). Pēc bijušā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Induļa Zālīša savulaik LU žurnālāLatvijas Vēsture minētajiem datiem, 1991. gadā LPSR VDK operatīvo darbinieku kopskaits vien bijis apmēram 360–400 cilvēku (ap 120 no tiem strādājuši perifērijā) un katra rīcībā bijis 10–20 aģentu. Aktīvajā aģentūras aparātā šajā laikā skaitījušies ap 4300, pēc citām ziņām – 4800 aģentu, pie kuriem vēl pieskaitāms krietni lielāks uzticamības personu skaits. Ziņas savāktas vismaz par 80 000 Latvijas iedzīvotāju. Mūsu mērogiem tas nav maz, un tikai informācijas trūkuma (arī "aizslēgto maisu") dēļ nav zināms, vai šai ziņā atšķīrāmies no padomju sabiedrības kopumā, kur, kā raksta filozofs un kultūras vēstures pētnieks Konstantīns Sokolovs, katrs desmitais pilngadīgais iedzīvotājs kalpoja VDK kā ziņotājs, vai ne.
Pat ja pieļauj, ka kolaborācijai daudzos gadījumos bijusi izdzīvošanas vai radošās pašizpausmes motivācija, rodas jautājums, vai tā tik lielā apmērā tiešām bija vajadzīga (retorika, un tomēr!) un kā tā ietekmējusi šodienas caurmēra latvieša dabu. Un vai oficiāls darbs 60.–80. gadu dažkārt par "civilizētu" dēvētajā čekā, arī sadarbība ar to no mūsdienu viedokļa ir morāli nicināma vai ne? Šādus jautājumus grāmatā diemžēl neatrast. Taču bez tiem neviena daudzmaz plašāk fokusēta versija par dzīvi Latvijas PSR nav pilnīga.
Bez rezonanses sabiedrībā?
Atzīmējams ir, manuprāt, neskaidrais grāmatas nosaukums. Par Eiropas civilizācijai piederošām sevi uzskatīja vismaz sešas no piecpadsmit Padomju Savienības republikām (Baltkrieviju ieskaitot), tā nebija tikai Latvijas prerogatīva. Atrautības motīvs no Eiropas bija aktuāls 80./90. gadu mijā, mūsdienās tam ir cita piegarša un konteksts, ar ko būtu bijis vēlams rēķināties.
Bleieres pētījums izdots sērijā Latvijas vēstures mazā bibliotēka, finansēts no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem, kuras mērķis ir sabiedrības informēšana par ES. Visvairāk tas noderēs vēstures pētniekiem, skolotājiem un studentiem, tomēr netālredzīgi, ka šīs vērtīgās sērijas izdevumus nevar iegādāties grāmatnīcās, bet tikai "iegūt" LVMB fonda mājvietā Rīgas centrā (sk. www.demohistoria.lv) un lejupielādēt interneta vietnē: http://demoshistoria.lv/images/stories/serija/bleiere_dzive_LPSR.pdf.
Līdz ar to vēsturnieku atzīstamais veikums paliek plašākai sabiedrībai, tostarp medijiem, nezināms un neraisa jūtamu un vajadzīgu rezonansi.
Otras šeit apskatāmās grāmatas autors bijušais diplomāts Valdis Krastiņš no personīgā skatpunkta stāsta par nākamo posmu Latvijas dzīvē – atgūtās patstāvības jeb postpadomju gadiem, kad, brīva no gūsta, nācija sāka jaunās valsts pārvaldes būvniecību. Laužot diplomātiem raksturīgo tradicionālo klusēšanu, atmiņu darbā aprakstīti iespaidi un vērojumi par Latvijas Republikas ārlietu dienesta izveides posmu 90. gadu sākumā un paša autora aktīvās darbības laikā līdz 2008. gadam, kad Krastiņš bija vēstnieks Čehijā, Slovākijā, Turcijā, Norvēģijā un Somijā, un Baltijas jūras valstu padomē.
Agrākajā dzīvē muzikologu, Mūzikas akadēmijas profesoru – eleganto intelektuāli Valdi Krastiņu – nevar uzskatīt par tipisku parādību Latvijas ārlietu vidē. Vairāku Eiropas valodu prasme, apņemšanās pēc krievu tanku iebraukšanas Rīgā saglabāt savu garīgo patību, arī ikdienas profesionālā dzīve mūzikas pasaulē ļāva Valdim Krastiņam nesovetizēties. Žēl, ka tik dziļas inteliģences caurstrāvotu personību klātbūtne Latvijai stratēģiski svarīgās starptautiska mēroga vietās un notikumos bijusi, maigi izsakoties, nepietiekama. Un vēl nožēlojamāk šķiet tas, ka pēc atjaunotās valsts ārlietu ministra Jāņa Jurkāna personīgā aicinājuma darba gaitas Ārlietu ministrijā autoram nācies sākt ar prastu pazemojumu.
Līdzsvarots portretējums
Kritiski izvērtējot aizvadīto laikposmu vēstnieka amatā, Krastiņš aprakstījis arī notikumus un situācijas, kas tajās iesaistītos cilvēkus raksturo ne no tās labākās puses. Daudz kas nolasāms mājienu un zemtekstu formā. Tomēr, lai pilnībā uztvertu vēstīto, lasītājam jābūt pēdējo divdesmit gadu Latvijas dzīves aculieciniekam un jāzina, kas ir kas.
Sabiedrībai ilgi stāstīts, ka, piemēram, nopietnus investorus mūsu valsts tā īsti neinteresē, par iemeslu minot zemo darba efektivitāti, nodokļus u.c. Krastiņš, šķiet, ir pirmais augstākās ierēdniecības pārstāvis, kurš nu arī rakstiski apliecinājis, ka Latvija tādiem bijusi neieņemams cietoksnis un tie nav atbilduši "vietējo bāleliņu" – modernizējušos padlatviešu – prasībām, kuriem valsts intereses "labākajās padomju tradīcijās" bija un ir pēdējā vietā. Par dažiem šādiem apjomīgiem investīciju projektiem, kas Latvijas tautsaimniecībai būtu bijuši vitāli svarīgi, piemēram, Latvijas kuģniecībā, bet gājuši secen, var uzzināt grāmatā.
Daudz lielākās devās lasītājs tomēr var izbaudīt un priecāties par autora nesamocīto domu gaitu gan tajā, kas attiecas uz jēgpilnu kalpošanu valstij, gan stāstos par diplomātisko vidi un Eiropas valstu vadītāju piedzīvoto tuvplānā. Aizraujoši ir arī ekskursi to valstu kultūrvēsturē un politikā, kurās autors rezidējis.
Prāgā un Helsinkos
Prāga ir pilsēta, kurā Krastiņš Latvijas pārstāvniecību veidojis no nulles. Pirms kara vecāki viņu sūtījuši Franču licejā ar domu virzīt atvasi diplomātijas ceļos. Pēc daudziem gadiem šai iecerei negaidīti īstenojoties, grāmatas autoram, līdzīgi citiem viņa vienaudžiem Baltijas valstīs, liktenis saistībā ar valsts atjaunošanu bija atvēlējis piedzīvot saviļņojošus emocionālā triumfa brīžus. Šis prieks bija patiess un pirmreizējs, un to, domājams, joprojām nespēj sabojāt vēlākās vilšanās.
Viņa gandarījumu par vēstniecības izveidi Prāgā un akreditācijas raksta iesniegšanu paša augstu vērtētajam intelektuālim Vāclavam Havelam, postpadomju ēras Čehijas pirmajam prezidentam (ar kuru autors iepriekš bija ticies 1968. gadā, protams, citos apstākļos), droši var salīdzināt ar vēlākā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri apjausmu 1991. gada augustā, kad tas, vēl nezinot politisko pārmaiņu rezultātu Maskavā, Helsinkos braucis kāda soma aizdotā melnā limuzīnā, pie kura pašapzinīgi ticis piestiprināts Igaunijas karodziņš, lai personīgi nodotu EDSO dalībvalstīm adresētās vēstules par Baltijas valstu atjaunotās neatkarības atzīšanu. Kādā krustojumā automašīnas signalizējušas, cilvēki kaut ko saukuši. Sākotnēji Lennarts Meri brīnījies, līdz paskatījies pa logu, – izrādās, somi aplaudē Igaunijas karogam, "kas atkal bija parādījies Helsinku ielās, lai nekad no tām vairs nepazustu. Iespiedos mašīnas stūrī un sajutu, ko nozīmē laime atpazīt savas dzīves laimīgāko brīdi vēl pirms tam, kad šis brīdis ir pagājis" (no L. Meri grāmatas Politiskais testaments).
Starp citu, no lasītā jaušams, ka arī Valdim Krastiņam ir īpašas simpātijas pret somu tautu un zemi. Valsts pārvalde, viņaprāt, Somijā ir tik laba, cik kvalitatīvi to vispār iespējams izveidot (un viņam ir bijusi iespēja salīdzināt): "Nekur nemanīju vēlmi kaut ko saveidot vai samudžināt, lai no tā iegūtu peļņu vai labumu; korupcija valsts iestādēs praktiski neeksistēja." Somu mentalitāti lielā mērā veidojusi militārā pretestība PSRS uzbrukumam, jo kara laikā gūta pragmatiska atziņa, ka, tikai turoties kopā un balstot citam citu, ir iespējams izdzīvot. Bijušais diplomāts rezignēti atgādina, ka tieši solidārie somi ir tie, no kuriem mums būtu jāņem piemērs.
Noslēgumā piezīmējams, ka gan Bleieres, gan Krastiņa grāmatā diemžēl trūkst personu, avotu un literatūras rādītāja. Atmiņu darbu papildina nu jau vēsturiskas fotogrāfijas, kuru aprautajās anotācijās varētu vēlēties precīzāku un plašāku informāciju, jo personas un notikumu datējums lasītājam ne vienmēr būs zināms arī pēc piecpadsmit gadiem. Konkrēti gadskaitļi būtu vēlami arī spodri izslīpētajā tekstā.
Taču svarīgi, ka profesionālas vēsturnieces pētījums par dzīvi Latvijas PSR, tāpat memuārliteratūras žanram pieskaitāmās atmiņas ir ne vien interesanta lasāmviela, bet arī izgaismo un padara izprotamāku samērā neseno vēsturi.