Pirmo reizi nonākot Sigmas koncertā, kad grupa vēl tikai gatavoja iepriekšējo albumu Sazaroto taku dārzs, bija nedaudz biedējoša sajūta. Likās, ka esmu nokļuvis kādas sektas saietā, jo bijību, ar kādu grupas līderis Jānis Ozoliņš izturējās pret savu mūziku, gadījies novērot reti, turklāt vēl šī mūzika darbojās kā atvars, kas ievelk un, šķiet, grasās tās skarto pat paturēt, lai vairs nelaistu vaļā. Izrādās, tā mēdz notikt arī ar rūdītu klausītāju, ja viņu piemeklē kaut kas tāds, ko, dzirdot mūziku, nekad vēl nav gadījies piedzīvot, jo trio Sigma mūzikā patiešām ir kaut kas tik maģisks, kam izskaidrojumu, iespējams, meklēt veltīgi. Bet mēģināts nav zaudēts. Laika gaitā pirmais albums kļuva par vienu no maniem visu laiku favorītiem latviešu mūzikā, un nebiju es tāds vienīgais, jo arī pēc mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons žūrijas balsojuma Sazaroto taku dārzs tika kronēts par 2015. gada labāko alternatīvās un indie mūzikas albumu.
Tikai sajūtu līmenī
Trīs nedēļas pirms Sigmas otrā albuma Mitoloģijas iznākšanas sarīkotā gatavā audioieraksta noklausīšanās kafejnīcā Nice Place visu šo lietu padarīja vēl mīklaināku, jo pēc vienas reizes skaidrs nebija nekas. Tik vien, ka basģitāras (Kaspars Lastovskis), bungu (Uģis Eihvalds) un klavieru (Jānis Ozoliņš) trio šoreiz papildina komponista Platona Buravicka stīgu aranžējumi, kurus spēlē meiteņu kvartets EVVEntus, un trīs no dziesmās izmantotajiem dzejoļiem mūzikā skanējuši jau iepriekš – Ulda Bērziņa Troksnis (Juris Kulakovs un Pērkons), Ingas Gailes Kūku Marija (grupa Suņa stunda) un Marta Pujāta Es uzcelts stāvu (Andris Indāns un Gas of Latvia). Taču tie ir tikai fakti, kas nav jāizskaidro, – tos var tikai noskaidrot. Stāvoklim, kādā cilvēks sāk domāt dzejas formā, spēj to pierakstīt, atcerēties vai sajust, nav racionāla izskaidrojuma (ja vien tie nav pasūtījuma pantiņi), tāpēc tādu veltīgi meklēt arī dzejā balstītajā un tātad tai pakārtotajā Sigmas mūzikā, ko var uztvert tikai sajūtu līmenī.
Arī jaunā albuma Mitoloģijas atklāšanas koncertiem, lai viss nebūtu kā parasti, atrasta šādu eksperimentu vēl nepiemeklēta vieta bijušajā LNT raidījumu filmēšanas, tagad Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas paviljonā, kas šķiet koncertiem ļoti piemērota vieta, un Sigmai, visticamāk, drīz varētu sekot arī citas grupas, jo par komercplatībām nepārvērstu koncertzāļu mums joprojām pietrūkst.
Pirms Sigmas uzstājās kvartets EVVEntus, kas piedalījies albuma Mitoloģijas ierakstā, tāpēc jau iepriekš loģiska šķiet tāda kārtība, ka šis nebūs parasts iesildītāju koncerts, kam sekos pauze, pēc kuras uz skatuves kāps vakara galvenie varoņi, bet Sigma pievienosies meitenēm, un abi priekšnesumi tiks saplūdināti. Kad EVVEntus sāk spēlēt Sigmas iedvesmotāja Filipa Glāsa Piekto stīgu kvartetu, rodas aizdomas, ka pauze tomēr salauzīs koncertu divās daļās, jo trio dalībnieki savā bijībā neiedrošināsies ar savu kāpšanu uz skatuves iejaukties Glāsa skaņdarbā. Tomēr tas tiek "salīmēts" ar introfonogrammu, kas sāk skanēt uzreiz pēc opusa beigām un aplausiem. Pa šo laiku visi trīs mūziķi jau ieņēmuši savas vietas, lai koncerts varētu sākties bez pauzes, tātad trāpīts.
Dekorāciju nomaiņa notiek gana nemanāmi, lai arī pirmās dziesmas Cik nemanāmi (Kārlis Vērdiņš) izvēle liktos loģiska, kaut gan albumā tā ir priekšpēdējā, tātad secība tomēr būs izjaukta. Aizkustinoši ir mirkļi, kad ik pēc dziesmas pie taustiņinstrumentiem sēdošais Jānis Ozoliņš ar kautrīgu, taču gandarījuma pilnu smaidu pagriežas pret publiku, it kā lai pārliecinātos, vai arī klausītājiem šķiet, ka izdevies. Aplausi skan, viss kārtībā. Var sākt nākamo. Koncerta pirmajā daļā izskan visas jaunā albuma dziesmas, kuras radīt Sigmu bez jau minētajiem autoriem iedvesmojuši arī Anna Auziņa, Jānis Rokpelnis un Inese Zandere.
Nekādas bravūras
Līdz šim Jānis Ozoliņš parasti dziedājis, nepieceļoties no klavierēm, taču šoreiz viņš jau pieminētās dziesmas Troksnis laikā, skanot saprogrammētām sintezatora skaņām, iznāk skatuves priekšā un uzdejo, tādējādi šī kompozīcija kļūst par vienu no vakara kulminācijām, jo jebkura publika vēlas nelielu šovu, kas visā pārējā koncertā ir uz basģitārista Kaspara Lastovska pleciem – viņa darbības vieta ir pašā skatuves centrā ekrāna priekšā, kur tiek rādīta no grupas klipiem veidotu un vēl neredzētu projekciju kompozīcija.
Ekrāns nav vienkārši izritināts plastmasas taisnstūris – to veido neskaitāmi tuvu cits aiz cita krītoši diegi, kas šūpojoties spēlējas ar projekcijām "pēc sirds patikas". No sava instrumenta, dresējot to drīzāk kā dzīvu organismu, nevis tehnisku palīgrīku, Kaspars izvilina visdažādākās basa skaņas – gan tīras, gan raupjas jeb pļerkšķošas, kādas parasti vairāk raksturīgas pankrokam vai smagajai mūzikai, taču tās ļoti labi iederas Sigmas dziesmu trauksmainākajās epizodēs, kad Jāņa Ozoliņa balss sasniedz falseta griestus un jau uzkarst līdz baltkvēlei.
Sigmas mūzikā vienlaikus ir spēks un trauslums, vīrišķais un sievišķais, tā ir stabila, bet viegli ievainojama. Un nekādas bravūras, ko demonstrēt par savu pienākumu uzskata gandrīz visi rokmūzikas solisti. Ne velti Jānis Ozoliņš koncerta otrajā daļā pirms iepriekšējā albuma dziesmas Androgīns atgādina šī vārda nozīmi – tas ir cilvēks ar diviem dzimumiem.
Sigma pavisam noteikti ir viena no interesantākajām parādībām mūsdienu latviešu mūzikā, tā ieņem to vietu, ko pasaulē Rūfuss Veinraits, Patriks Vulfs un Perfume Genius, kurus arī drīzāk var dēvēt par parādībām, nevis vienkārši mūziķu profesijas pārstāvjiem.
Pēc koncertā iegūtā albuma Mitoloģijas noklausīšanās mēģinot atgriezties pie iepriekšējā – Sazaroto taku dārzs –, kļūst skaidrs, ka šī lapaspuse ir pāršķirta un Sigma jau ir nokļuvusi nākamajā līmenī. Varbūt arī tāpēc koncerta otrā daļa ar vecajām dziesmām šķita nedaudz par izstieptu, bet tas saprotams, jo pēc ilgā darba pie albuma grupa ir izslāpusi pēc koncertiem, un todien sanākušie tiešām bija īsti Sigmas cienītāji, kuri saprot vai kaut kādu citu iemeslu dēļ šo mūziku atzinuši par savu pavadoni, draugu vai varbūt pat dziedinātāju. Publika nebeidz prasīt pēc piedevām, bet ir jau gana. Būs arī citi koncerti.