Aprauti uzsitieni pa stīgām, tās turot un neļaujot rezonēt. Šajā vienkāršajā latviešu grupas The Coco’nuts albuma No Other Way Out ievaddziesmas ģitārmotīvā varētu klausīties stundām ilgi, ļaujot tam kļūt par nemainīgu ikdienas pavadoni, kuram apklustot tas tik un tā, jau iesemplēts atmiņā, turpinātu skanēt, un dabūt to no galvas ārā nemaz nebūtu tik viegli. Iespējams, būtu pat bail ļaut tam apklust, līdzīgi kā pēkšņi vairs nedzirdēt savu elpu un sirdspukstus, kad tajos kādu laiku ir bijusi iespēja ieklausīties, jo nekā cita apkārt nav. Šis motīvs varētu skanēt kādā filmā brīdī, kad tās varonis, saņēmis drosmi, no vienas telpas, uzmanīgi atverot durvis, gatavojas iesoļot nākamajā, jo nav ne jausmas, kas viņu tajā sagaida.
Ataust atmiņā kāds fragments no radiouzveduma Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, kas tapis aptuveni pirms sešdesmit gadiem pēc Volta Disneja filmas ar šādu nosaukumu, un tā uzņemta vēl divdesmit gadu agrāk, bet pirmavots – brāļu Grimmu pasaka – radies vairāk nekā pirms diviem simtiem gadu. Laikam, kas rūpējas par pakāpenisku planētas iedzīvotāju nomaiņu, patiesībā nav lielas nozīmes, un arī paši šo procesu varam regulēt, kā to izdarīja, piemēram, filmas mūzikas autors komponists Frenks Čērčils, nošaujoties pie savām klavierēm 1942. gadā.
Sākot no nulles
Grupai The Coco’nuts nekur nav jāsteidzas, un tik ilgas pārdomas jau izraisījušais ievadmotīvs, kam pirms tam atļāvušies pievienoties tikai kādi grabuļi un mistiski putni, tiek papildināts ar sieviešu balsīm, kas atkal skan kā sensenos – pagājušā gadsimta 30. gadu – ierakstos. No vairākiem dzirdētajiem sieviešu vokālajiem ansambļiem (Limonāde u. c.), kas piedzied mūsu pazīstamākajiem skatuves māksliniekiem koncertos, tieši The Coco’nuts trio – līdervokāliste un no dāmām tembrāli zemākā Marija Broča, taustiņinstrumentāliste Inese Bērziņa un grupas augstākās balss īpašniece Monta Kurme vislabāk – spēj uzburt tādas pašas sajūtas, kādas rodas, kad klausies senā pagātnē dzīvojušu dziedātāju balsīs. Līdzīgi bija, pirmo reizi dzirdot Eimiju Vainhausu, – dziedātāja izklausījās noteikti melnādaina, masīva un pirms kādiem trīsdesmit gadiem jau mirusi nabadzībā. Vismaz līdz 2011. gadam viss izrādījās citādi.
Pirmo reizi klausoties The Coco’nuts koncertā, var domāt, ka tā ir kārtējā savus instrumentus Mūzikas akadēmijā, visticamāk, džeza nodaļā, apgūstošu jauniešu grupa, kas radusies, lai piepelnītos ballītēs. Tomēr, kā izrādās, mākslinieku melodiskās un lipīgās dziesmas, kas izklausās, kā radušās un jau kļuvušas par džeza klasiku pirms četrdesmit, sešdesmit vai pat astoņdesmit gadiem, ir pašas grupas sacerētas.
Vismūsdienīgākais elements, ja tā drīkst runāt par šo laiku, kad par to, kas modē, nevienam īsti nav skaidrības, jo līdzās pastāv un savus klausītājus atrod visdažādākā mūzika, ir elektriskā ģitāra, ko spēlē Pēteris Narubins, kurš The Coco’nuts dibinājis kopā ar Mariju Broču – viņai savukārt sagribējies sākt kaut ko darīt mūzikā, klausoties Noras Džonsas ierakstus. Turklāt, kā paši stāsta, sākuši no nulles, jo iepriekšējas muzikālās pieredzes un izglītības, kas liek pakļauties sistēmai, neesot bijis ne Pēterim un Marijai, ne bundziniekam Artūram Strautmanim, kontrabasistam Tomam Valmieram, kurš, pats būdams tēlnieks, restaurējis savu pa kāpnēm reiz nokritušo smago instrumentu un padarījis to arī vizuāli unikālu, un pat flautistam Jāzepam Podniekam, kura lielākais iedvesmas avots bijis Īans Andersons un angļu ārtroka grupa Jethro Tull.
Nepiemērots formāts
Tieši apgūstot instrumentu spēlēšanas prasmes pašmācības ceļā un pasmeļot kaut ko sadzirdētu džezā un blūzā, fankmūzikā un rokā, svingā un indie, The Coco’nuts dalībnieki ieguvuši skanējumu, kāds raksturīgs tikai viņiem. Viss iepriekšminētais gan, iespējams, ir reklāmas triks, jo Marijas Bročas Facebook profilā norādītā informācija stāsta, ka viņa tomēr mācījusies Rīgas Doma kora skolā, bet tam vairs nav nozīmes, ja priekšstati jau uzbūvēti no sākotnēji dzirdētā, ka viņa ir absolūts neskolots tīrradnis.
Radio Nabas raidījuma Partitūra vadītājs Ģirts Rozentāls ieteica The Coco’nuts mūziku turpmāk dēvēt par psihedēlisko džezroku, ko grupa pati vienkāršojusi līdz apzīmējumam "nepiemērots formāts". Ja mākslinieki iesniegs savu albumu mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons, žūrijai būs grūti to ielikt kādā nominācijā, un tieši šādi "neērti" albumi parasti ir visinteresantākie. Protams, priekšplānā ir Marijas Bročas zemā balss, kas izklausās drīzāk pēc Eimijas Vainhausas, nevis Noras Džonsas, ja meklējam līdzīgos pazīstamo vidū, savukārt instrumentālistu saspēle un uzburtās skaņu ainavas ir tik perfektas, ka grupas dalībnieki, šķiet, muzicē jau kopš agras bērnības, turklāt nevis katrs savā nodabā, bet tieši šajā sastāvā. Žēl gan, ka tas mainās.
Atšķirībā no pirmā albuma Amid Opposites (2016), kuru "māsterējis" un atzinis par lielisku esam "dzeltenais pastnieks" Ingus Baušķenieks, šajā vairs nepiedalās saksofoniste Dita Frīdenberga un flautists Jāzeps Podnieks, bez kura klātbūtnes skanējums noteikti kaut ko ļoti būtisku zaudēs. Pēc albuma ieraksta viņš grupu ir atstājis, lai vairāk laika veltītu kinomākslai un turpmāk muzicētu tikai kopā ar The Coco’nuts dalībnieku Pēteri Narubinu izveidotajā grupā Rahu the Fool, kas izpilda lielākoties jestras ārzemju un latviešu dziesmu kaverversijas, kas jau kļuvušas pieprasītas ballītēs.
Viss plūst un mainās – mūzika, gadu desmiti un simti, taču šīs astoņas dziesmas, kuras skan The Coco’nuts jaunajā albumā No Other Way Out/Citas izejas nav un no kurām katra varētu kļūt par hitu, paliks vēsturē. Varbūt vēl pēc piecdesmit gadiem, ja šis ieraksts kaut kur būs saglabājies bez gadskaitļa un valsts piederības, cilvēki lauzīs galvu, kad un kur gan tas tapis. Izrādās, kaut kur Latvijā. Varbūt tad tas būs kādam atklājums? Līdzīgi kā nesen Anglijas latviešu grupas Alva 1978. gada albums Ja tik būtu... austriešu izdevniecībai Psychedelic Sounds International.